Sestdiena, 14.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Gaisma, Auseklis;

AvtoVAZ rūpnīca svin 45. gadu jubileju

Andris Vilks, 19.01.2012. 10:04

60. gadu vidū padomju autobūve nevarēja piedāvāt lielu daudzveidību. Gorkijā ražoja „Volga-21" un „Čaika-13" – mašīnas, par kurām vienkāršā darba darītājs pat nesapņoja, savukārt „Moskvič-408" un „Zaporožec-956" izgatavoja tādos daudzumos, kas nekādi nevarēja apmierināt milzīgās valsts pieprasījumu.
AvtoVAZ rūpnīca svin 45. gadu jubileju

PSRS bija nepieciešama ne vien jauna autorūpnīca, liela un jaudīga, bet arī jauns automobilis – mūsdienīgs un pieejams.
„Vai tiešām jūs nesaprotat, ka tas ir mūsu apkaunojums?," izsaucies Aleksejs Kosigins pēc „Moskvič" (Москвич) rūpnīcas apmeklējuma, „Un mēs te vēl ārzemniekus vedam!" Atbildot uz pārmetumiem, ierēdņi taisnojās, ka, protams, rūpnīca ir nedaudz nolaistā stāvoklī, taču ne bezcerīgi – tikko atvestas jaunās importa iekārtas, konstruktori nodarbojas ar jaunu modeļu izstrādi...Taču Kosigins bija nolēmis stingri – lielai valstij nepieciešama liela autorūpnīca. Un ne tikai liela, bet arī mūsdienīga, kas varētu izlaist 2-2,5 tūkstošus automobiļu dienā. Tas jādara pat tad, ja sadarbības partneri nāktos meklēt aiz robežas.

Tautai vajag autobusus

Jautājumu par to, ka valstij nepieciešama liela rūpnīca, kas ražotu vieglos automobiļus, Kosigins, aizskāra jau Hruščova laikā. Deficīta ēras laikā padomju pilsoņi bija sakrājuši pārāk daudz skaidru naudas līdzekļu „zeķēs" un, lai šo grandiozo naudas masu varētu izvilināt apritē, bija nepieciešama laba ēsma. Šo lomu tad arī nolēma uzticēt automobilim, kas tolaik bija dārga deficīta manta, kas neapšaubāmi spētu atdzīvināt preču apgrozījumu.

Ar šādiem apsvērumiem Kosigins uzstājās vienā no politbiroja sēdēm, taču Ņikita Sergejevičs Hruščovs nogrieza kā ar nazi: „Nav īstais laiks. Šobrīd nepieciešams organizēt sabiedriskā transporta attīstību, veltīt spēkus autobusu un trolejbusu ražošanai, produkcijai, kas noderēs tautai, bet vieglās automašīnas pagaidīs!"

Un, lūk, kārtējā Politbiroja sēde, tikai priekšsēdētājs vairs nav Hruščovs, bet gan Kosigins, kurš nomainīja „kukuruzņiku" šajā padomju rūpnieciskajai ražošanai tik svarīgajā postenī.

Kā ziņotājs uzstājas biedrs Tarasovs - ilggadējais auto rūpniecības ministrs. Viņš apraksta auto industrijas stāvokli un pamato vēl vienas lielas rūpnīcas projekta nepieciešamību. Ministra runa pievēršas stratēģiskā partnera apspriešanai – ir pilnīgi skaidrs, ka padomju valsts nespēs realizēt auto giganta projektu vienatnē. Visi māj ar galvu, visi visu saprot, vienīgi aizsardzības resora vadītāji rauc uzacis un klusi sačukstas un, kad pienāk brīdis debatēm...

Kam tas vajadzīgs?

Kam tas vajadzīgs?, iekarst Dmitrijs Ustinovs, kas atbild par kara rūpniecības kompleksu, - „Vai tiešām mēs paši, ņemot vērā mūsu grandiozos rūpniecības, tajā skaitā aizsardzības resursus, nespēsim uzbūvēt kaut kādu tur autorūpnīcu? " nelīdzēja pat oponentu iebildes, ka viena lieta ir būvēt tankus un lielgabalus, bet pavisam cita – automobiļus. Sāka šaubīties arī Brežņevs un jau likās, ka šķelšanās neizbēgama un valstij jaunu rūpnīcu neredzēt... Negaidot situāciju glābj Kosigins, kurš pieņem patiesi Zālamana cienīgu lēmumu: ar vienu rūpnīcu valstij būs par maz, tādēļ celsim divas – vienu, kopā ar ārzemju partneriem, bet otru, lai būvē aizsardzības sektors. Lēmums tika pieņemts vienbalsīgi. Kas no tā sanāca?

Ustinova garabērns ir Iževskas rūpnīca, kas ik gadu saražoja 200 000 automašīnu – vispirms Moskvič-408, pēc tam Moskvič-412, bet Kosigina projekts ieguva daudz grandiozākus apmērus. Topošo Volgas autorūpnīcu cēla ar īsti staļinisku vērienu: vairāk nekā 500 hektāru lielajā būvlaukumā vienlaicīgi tika nodarbināti 40 000 cilvēku: inženieri, celtnieki, montāžnieki, šoferi. Diennakts laikā tika apgūti miljoniem rubļu, jo darbs netika pārtraukts ne uz mirkli. Un to varēja saprast – galu galā, šeit tapa uzņēmums, kura plānotā jauda bija 650 000 automašīnas gadā.

Padomju Turīna

Kādēļ par partneriem tika izvēlēti itāļi? Tolaik Padomju Savienības attiecības ar amerikāņiem, rietumvāciešiem un francūžiem bija, maigi izsakoties, ne sevišķi draudzīgas.

Itālija bija rets izņēmums – šajā valstī bija visai attīstīts sociālisma virziens, bet „kreiso" vadītājs Palmiro Toljatti, skaitījās liels PSRS draugs. Jādomā, tagad ikvienam ir skaidrs, kādēļ Stavropole pie Volgas, kas tika izvēlēta par grandiozās būves centru, tika pārdēvēta par Toljati.

Tiesa, bez kurioziem neiztika – acīmredzot, partiju vadītāji nezināja, ka nopietno ražošanas krīzi FIAT uzņēmumā divdesmitajos gados izraisīja streiks, ko noorganizēja dedzīgais komunisma piekritējs Toljatti.

Lai nu kā, 60.gados FIAT stingri turējās kājās – koncerna rīcībā bija modernas tehnoloģijas un plaša modeļu gamma un vispār – toreiz FIAT bija auto modes noteicējs visā Eiropas dienvidu daļā.

Tādēļ, laikam jau likumsakarīgi, ka 1966.gada 15.augustā padomju avīzes varēja ziņot: „PSRS Ārējās tirdzniecības ministrija un akciju sabiedrība FIAT (Turīna, Itālija) noslēguši vienošanos par sadarbību automobiļu konstrukciju izstrādē un autorūpnīcas celtniecībā PSRS teritorijā. "

1967.gada 14.janvārī Volgas rūpnīcas būvlaukumā tika izrakts pirmais zemes kauss un kopš tā laika šo datumu pieņemts uzskatīt par Toljati auto giganta dzimšanas dienu.

Pēc izdevuma auto.mail.ru materiāliem

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV