Ceturtdiena, 03.Decembris 2020. » Vārdadienas svin: Evija, Raita, Jogita;

Putnu vērotājs Kaspars Funts atzīst Getliņus kā labāko kaiju vērošanas vietu

FHM, 27.04.2009. 13:10

Kaiju un zīlīšu draugs Kaspars Funts par Getliņu izgāztuvi un citām labām putnu vērošanas vietām, pārpratumu ar kailo atpūtnieci un lidoņu barošanas problēmām

Kā vispār kļūst par putnu vērotāju? Bērnībā sēdēji pie loga un skatījies, kā zīlītes klauvē pie rūts?

Nē, tā gan nebija. Mani no laika gala interesēja Latvijas daba, pirku šādas tādas grāmatas par šo tēmu, un beigu beigās manās rokās nonāca grāmata „Latvijas meža putni”. Tā mani pilnīgi pārņēma savā varā – pēc darba cauriem vakariem varēju šķirstīt to grāmatu un pētīt putnus. Un tad vienā brīdī bija klikšķis – es gribu tos putnus redzēt nevis bildēs, bet atpazīt dabā! Iesākumam nopirku kaut kādu štrunta binokli par 29 latiem un bez jebkādas papildu literatūras apgūšanas sāku vērot putnus. Atceros pat pirmo dienu, kad to darīju – 2000. gada 15. maijs!

Tu parasti ej vērot kādu konkrētu putnu vai arī – kas gadās, uz to skaties?

Sākumā vēroju visus pēc kārtas. Lielākā problēma bija saprast, ko tur redzi. Pirmos gadus staigāju un pierakstīju, kādas sugas esmu redzējis. Ar laiku zināšanas un pieredze auga, un šobrīd jau varu bez lielīšanās teikt, ka ļoti labi pazīstu Latvijas putnus. Tagad putnu vērošana man ir kļuvusi par dzīvesveidu – jā, es strādāju vai dzīvoju pa mājām, taču visu laiku domāju arī par putniem. Un tas prasa ne tikai laiku, bet arī līdzekļus, jo nākas pirkt arvien jaunu un jaunu noteikšanas literatūru. Sākumā varēju iztikt ar grāmatu „Eiropas putnu noteicējs”, bet vēlāk, kad rodas vēlme atkost grūtākās sugas, nākas pirkt atsevišķu sugu vai grupu noteicēju.

Varbūt vajag pāriet jaunā līmenī un braukt vērot putnus uz Āfriku?

Nē, ārzemēs man kaut kā uz putniem nevelk. Kad biju Slovākijā, ar baudu skatījos uz kalniem, bet putni mani neinteresēja. Ar putnu vērotājiem jau ir apmēram tāpat kā ar kolekcionāriem: viens krāj sērkociņu kārbiņu etiķetes, otrs alus bundžas, trešais – zeķturus. Putnu vērotājam mūža darbs ir sastādīt to putnu sarakstu, ko viņš ir piefiksējis kādā noteiktā teritorijā. Manā sarakstā šobrīd ir 285 sugas un pasugas, kas novērotas Latvijā.

Un cik vispār Latvijā ir sugu?

Pavisam 338, taču domāju, ka daļu no tām neviens vairs nekad neredzēs. Piemēram, baltirbe, visticamāk, jau ir izmirusi. Toties katru gadu nāk kāda jauna suga klāt, jo putni ir ļoti dinamiski. Tāpat kā cilvēkam, arī putnam kaut kas var galvā sagriezties un viņš aizlido pilnīgi pretējā virzienā, beigās nonākot Latvijā.

Cik putnu vērotāju Latvijā ir?

Tādi tiešām kompetenti, kas regulāri ar to nodarbojas – kādi padsmit. Bet ir daudz arī tādu, kas braukā apkārt, putnus vērodami laiku pa laikam. Starp citu, vērošana jau nav tikai putna atpazīšana pēc izskata. Jāprot atšķirt arī balsis. Sākumā likās, ka mūžam nespēšu atšķirt, piemēram, dažādu pūču balsis, taču izrādījās, ka var gan. Tagad, ejot pa mežu, man nav jāskatās, kas tur dzied: ahā, pa labi čunčiņš, pa kreisi dziedātājstrazds, aiz muguras sīlis un tā tālāk.

Putnu vērotāji mēdz salasīties kopā un tad viens otram lielīties, ko redzējuši?

Nē, lielīties mēs nelielāmies, taču viens otra putnu sarakstu zinām tīri labi. Ir speciāla mājaslapa, kurā šie saraksti ir atrodami. Un mēs arī apmaināmies ar informāciju – tas palīdz plānot, uz kuru pusi ir vērts braukt, lai redzētu kādu konkrētu putnu.

Kāds ekipējums nepieciešams, lai ietu putnos?

Noteikti binoklis – tas man maksāja kādus 150 latus. Teleskops ar 20–60 reižu palielinājumu – tas ap sešiem simtiem. Plus vēl statīvs teleskopam – kādi 150. Drēbes – tās vajag mitrumizturīgas. Arī zābakus. Tā jau pamazām salasās diezgan pieklājīga summa. Taču pašam sākumam to visu nevajag – nopērc binokli un gan jau ar laiku pārējo pieaudzēsi klāt. Man vēl ir arī GPS ierīce, lai piefiksētu precīzas koordinātes, kur esmu kādu retu putnu redzējis.

Varbūt iesācējam labāk sākt ar lielākiem putniem, ko vieglāk saskatīt? Stārķiem, piemēram...

Der jebkurš putns. Stārķi jau viegli atpazīt, problēmas sāksies tad, kad vajadzēs atšķirt ķauķi vai kādu no retajām čipstēm.

Kurš gadalaiks ir labākais vērošanai?

Pavasaris un rudens, kad notiek putnu migrācija. Un labākās vērošanas vietas ir tās, kur apmetas cauri ceļojošie putni. Piemēram, pats pavasarī noteikti braukšu uz Kalngales–Ādažu laukiem, kur apmetas migrējošās zosis. Tūkstošiem! Tur ir izredzes dabūt kādu jaunu vai retu sugu. Mans čoms pērn tur novēroja sarkankakla zosi, kas bija tikai trešais šīs sugas novērojums Latvijā. Tiklīdz es to uzzināju, uzreiz lēcu vāģī un drāzu uz turieni. Paveicās – tiešām ieraudzīju. Ja par izjūtām, tad sākumā šādos gadījumos bija prieks, bet tagad vairāk tāds tehnisks gandarījums – tā, man ir jauna suga! Daudz atkarīgs no laika apstākļiem. Piemēram, ja rudenī ir vējains laiks, jābrauc uz piekrasti, jo no jūras var sapūst kaijas.

Darbā, kas tev ar dabu nav saistīts, nerodas problēmas, ka tu bizo apkārt pa pasauli, dzenājot putnus?

Problēmas gluži ne, taču pa kādam kuriozam gan. Piemēram, reiz vasarā saņēmu ziņu, ka Getliņu izgāztuvē pamanīta Latvijai jauna putnu suga – Vidusjūras kaija. Prasu priekšniekam, vai varu uz brīdi izskriet. Viņš arī atļauj, jo redz, ka strādātājs no manis tāpat nebūs, izskatos pēc mēnessērdzīgā. Tāpat biroja drēbēs lēcu mašīnā un maucu uz Getliņiem – labi, ka gumijnieki bija līdzi. Smaka Getliņos nenormāla – kā nekā ārā plus 27 grādi, taču uzlienu mēslu kalnā pie citiem putnu vērotājiem un redzu – jā, ir kaija! Starp citu, Getliņi ir labākā vieta kaiju vērošanai – viņas tur barojas. Nu, jā, bet, kad iekāpu mašīnā, jutu – nav labi, tagad pats smirdu pēc izgāztuves. Salējos ar odekolonu, lai vismaz var cilvēkos rādīties... Īstenībā pie Getliņu smakas var pierast – sākumā gan to jūti, bet beigās bradājies savos gumijniekos pa vinegretu, kauliem un citu drazu tā, ka nemetas.

Citu reizi, sēžot sapulcē ar svarīgu klientu, saņēmu ziņu, ka Ķengaragā manīta melngalvas kaija – šausmīgi rets putns. Es taču turpat uz vietas gandrīz samaņu zaudēju! Visu sanāksmes laiku dīdījos un nevarēju vien sagaidīt, kad būs beigas. Pat klients pēc tam teica, ka es vienā brīdī esot kļuvis acīm redzami jocīgs. Pēc sapulces lēcu mašīnā un skrēju uz Ķengaragu – braucu un domāju, kā lai izmelojos, ka nebūšu uz nākamo sapulci, kurai tūlīt jāsākas. Beidzās viss laimīgi: klients piezvanīja un teica, ka sapulce atcelta, bet kaiju es paspēju redzēt.

Vai cilvēki neskatās ar aizdomām uz tipu, kas ložņā pa krūmiem ar binokli?

Bija reiz vasaras beigās Kuivižos kuriozs gadījums. Tur pie jūras ir smilšu sēres, kur var redzēt bridējputnus. Tur ir šaurs liedags, kur parasti nav cilvēku. Lavos pa priekškāpu tiem putniem klāt, visu laiku lūrot binoklī. Kad to paņemu nost no acīm, ieraugu, ka dažus metrus no manis sauļojas kaila sieviete. Mani viņa vēl nav pamanījusi. Ko šādā situācijā darīt? Nespēju izdomāt neko labāku, kā pieklājīgi nokremšļoties, tā iezīmējot savu klātbūtni. Ak, kungs, ar kādu jokainu smilkstienu tā sieviete uzlēca augšā, kā tinās savās lupatās! Es savukārt metos iekšā jūrā, tā rādot, ka lūru uz putniem, nevis uz viņu.

Tā nu viņa tev noticēja...

Vienam pazīstamam putnu vērotājam iznāca vēl stulbāk – viņš ar visu binokli bija iekūlies kaut kādā slēgtā geju pludmalē. Ar kaunu ticis patriekts.

Klau, bet vai tas vispār ir ētiski – izspiegot putnu intīmo dzīvi?

Kas nu tur neētisks, putniem taču arī no tā atlec savs labums. Ja es piefiksēju kādu reto sugu, dodu ziņu ornitologam, kas to pēta. Ornitologs tālāk skatās – varbūt tur tuvumā ir ligzda un šai teritorijai vajag uzlikt mikroliegumu, tā aizsargājot putnus.

Vai kā kārtīgs dabas draugs tu putnus arī baro?

Agrāk baroju. Te ir viena problēma – ja ziemā esi sācis putnus barot, ir jābaro līdz pavasarim. Jo viņi sēdēs pie tās tukšās barotavas un, ja nebūs paēduši, naktī var nosalt. Vienu gadu savā vasarnīcā 60 kilometrus no Rīgas biju sācis barot putnus. Rija viņi nenormāli – bariem! Beigās man bija kādas 12 barotavas. Kas tikai tur nenāca: dzeņi, zīlītes, dzilnīši, pat vārnas! Katru nedēļu bija viņiem jāved barība – beigās jau tas bija piegriezies. Reiz braucu 24. decembra rītā – lai nav pa Ziemassvētku brīvdienām jāskrien. Pilnai laimei es toreiz uz ceļa vēl iestigu – tā, ka noņēmos pamatīgi. Ar to ziemu tad man arī pietika – lai putni turpmāk paši meklē ēdamo.

Vai bez putnu vērotājiem ir arī, piemēram, ežu vērotāji vai kukaiņu vērotāji?

Ir putnu vērotāji, kas paralēli taisa arī zīdītāju vai kukaiņu sarakstus – pats tādus zinu. Taču es tomēr ņemos tikai ar putniem. Kaut gan varētu jau arī dzīvnieku sarakstu veidot, materiāla pietiktu. Problēmas sāktos tikai ar sikspārņiem – dažas to sugas var atpazīt tikai pēc ultraskaņas balsīm. Bet tur tad vajag speciālu aparatūru, lai tās skaņas ierakstītu un analizētu.

Materiāls publicēts sadarbībā ar www.fhm.lv

 

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV