Ceturtdiena, 03.Decembris 2020. » Vārdadienas svin: Evija, Raita, Jogita;

Kad iepinamies sava negatīvisma miglā, mēs esam apmaldījušies

Apgāds "Kontinents", 19.05.2009. 16:29

Fragments no Ennas Vilsonas Šefas grāmatas “Meditācijas tiem, kuri raizējas”.

19.maijs

Negatīvisms

Pareizticīgam raižu piekopējam dažas dienas ir sliktākas par citām.
Erma Bombeka

Laikam jau rodas neliels atvieglojums, zinot, ka, neatkarīgi no tā, cik viss ir slikti, allaž varētu būt vēl sliktāk. Mums jāapstājas un jāpaskatās, kā esam ļāvuši negatīvismam iesūkties mūsu dzīvē. Negatīvisms ir viltīgs. Tas ļoti līdzinās miglai, kas sāk veidoties zemās pļavās un upju ielejās nakts aizsegā, kamēr mēs cieši aizmiguši guļam savās gultās. Sākumā tā ir nemanāma, tā pārvietojas tuvu zemei kā gandrīz nesaskatāmas dūmu strūkliņas. Tā lēni kustas, paceļas no auglīgās zemes un ūdens, radot apveidu, ko mēs nevaram ne uztvert, ne paturēt. Pamazām tā sāk sabiezēt un savilkties, kamēr mēs tajā apmaldāmies.
Negatīvisms savelkas mūsu dzīvē kā migla un sāk izkropļot mūsu uztveri. Mēs sākam redzēt spokus un pūķus tur, kur tādu nemaz nav, un, jo biezāks šis negatīvisms, jo vairāk mums jāpaļaujas uz savu auglīgo iztēli, lai kaut ko saprastu.

Kad iepinamies sava negatīvisma miglā, mēs esam apmaldījušies.

20.maijs

Gudrība

Kad mūsu zināšanas apvienojas ar cilvēcību un humora izjūtu, tas viss var izveidot gudrību.
Kerola Orloka
Lai izveidotos gudrība, ir vajadzīgs laiks. Gudrībai nepieciešamas zināšanas, kas atšķiras no informācijas. Informācija var viegli izslīdēt mums cauri, nekļūstot par zināšanām. Mēs varam iegaumēt un iemācīties faktus, nemūžam netiekot pie zināšanām. Zināšanas pieprasa no mums spēju salikt kopā informāciju un faktus, ko esam apkopojuši, un sākt saskatīt visu kopumā. Nav iespējams tikt pie zināšanām, ja nevar saskatīt visu kopumā.
Tad, kad esam tikuši līdz zināšanām, mums rodas iespēja apaudzēt šīs zināšanas ar savu cilvēcību un humoru. Būt cilvēkam mūsdienās nemaz nav tik viegli. Ļaudis vai nu apmierinās ar to, ka ir zemcilvēki, tālab dara un saka lietas, kas, kā paši apzinās, nāk no viņu zemākās būtības, vai arī ir pārāk aizņemti, cenšoties būt pārcilvēciski. Būt cilvēkam nozīmē piedzīvot neveiksmi – bieži – un mācīties no savā neveiksmēm. Būt cilvēkam nozīmē ieņemt savu vietu vienotā veselumā un – mēs to darām smejoties.

Gudrība ir pieaugušas zināšanas.

21.maijs

Aizņemtība

Nesteidzies, neuztraucies. Tu esi šeit tikai uz īsu laiku. Tāpēc noteikti apstājies un pasmaržo ziedus.
Volters C.Hogens

Daudzi no mums pavada milzumu laika, skraidot apkārt, tā ka pat neatliek laika aptvert, ka steidzamies. Steigšanās ir kļuvusi par dzīvesveidu, un iespēja apstāties, palikt vienatnē ar sevi vai tikai atpūsties, mūs ārkārtīgi biedē. Mūsu aizņemtība ir pievienojusies pašcieņai, un mēs esam nonākuši pie pārliecības, ka tad, ja neesam aizņemti, esam nevērtīgi. Dažkārt mēs pat radām sev darbus, lai turpinātu būt aizņemti.
Interesanti, vai raizes garīgajā līmenī nav tas pats, kas aizņemtība fiziskajā līmenī? Vai iespējams, ka baidāmies no tā, ko mūsu prāti varētu izdarīt vai izdomāt, ja mēs tiem uz brīdi ļausim pastāvēt dīkā vai pārstāsim tos kontrolēt? Vai mums ir bail no sava prāta? Vai mums ir bail no apzinātas domāšanas? Vai baidāmies ļaut saviem prātiem bez mūsu vadības doties turp, kur tie vēlas?

Garīga aizņemtība mūs nogurdinās tikpat ātri kā fiziska aizņemtība.

22.maijs

Attiecības


Ikreiz, kad man attiecībās kļūst bail, esmu vai nu negodīgs, vai izjūtu vēlmi kontrolēt.
Anonīms
Mēs esam sapratuši, ka veids, kā īstenot attiecības, ir koncentrēties uz otru cilvēku. Lielākā daļa no pamācībām, ko dzirdam pusaudžu vecumā, mudina mūs paredzēt to, ko grib otrs cilvēks, un to, kas viņam vajadzīgs, noskaidrot to, kas viņam patīk un nepatīk, un censties viņam izpatikt. Neviena no šīm idejām pati par sevi nav slikta. Tikai tad, kad cenšamies tās izmantot, lai manipulētu ar tiem, kurus mīlam, un kontrolēt mūsu attiecības, mēs iekuļamies nepatikšanās.
Tas pats notiek arī tad, kad esam pārliecināti, ka attiecības tiek veidotas, veltot visu uzmanību otram cilvēkam. Jo, ja mēs to darām, mums ir nosliece veltīt visu uzmanību tam, kas ar viņiem nav kārtībā, un tam, kas mums jāizdara, lai viņus atkal savestu kārtībā, vai tam, kā viņus piedabūt savest kārtībā sevi pašu.
Attiecības mainās, kad mēs sākam veltīt visu uzmanību sev pašiem un saprotam, ka esam vienīgie cilvēki, kurus varam mainīt. Vai mums kļūst bail? Tad paskatīsimies uz sevi, paskatīsimies, kas ar mums notiek, un, kad viss būs skaidrs, dalīsimies tajā ar cilvēkiem, kurus mīlam.

Kad es tieku skaidrībā ar sevi, man rodas iespēja saistīties ar jums.

23.maijs

Apreibinoties

Pret raizēm nav nekādu brīnumzāļu un nebūs arī, izņemot anestēziju.
Svētais tēvs Lī Trūmens

Ak, anestēzija. Kaut nu mēs spētu saņemt anestēziju, lai izietu cauri dzīvei! Cik ļoti mums paveiktos, ja mēs nekad neko nejustu, nekad neko neuzzinātu, nekad neko nenojaustu, nekad ne par ko neraizētos. Padariet mūsu nejūtīgus un ļaujiet mums dzīvot tālāk.
Cik daudzas jaunas sievietes ir teikušas: „Atslēdziet mani un, kad pamodīšos, iedodiet man bērnu. Es neko negribu sajust.”
Medicīnas zinātne ir darījusi visu iespējamo, lai piepildītu mūsu gaišākos sapņus. Kad mums vajadzīga operācija, mums piedāvā sarežģītu zāļu apvienojumu, lai mēs pat neatcerētos, kā tiekam iestumti operāciju zālē. Protams, mums nekad nestāsta, ka šī brīnišķīgā zāļu kombinācija var uz vairākiem mēnešiem ietekmēt mūsu funkcionēšanas spēju.
Vai mēs tiešām gribam tikt padarīti bezjūtīgi? Šaubos, vai mēs izmantojam raizes kā anestēziju? Varbūt... bet tas taču nelīdz, vai ne?
Mēs noteikti varam atrast kādu, kurš ir ar mieru pamēģināt atbrīvot mūs no raizēm ar zāļu palīdzību, un varbūt ir vērts sev pajautāt: „Vai es to patiešām vēlos?”

Atcerieties – dzīves jēga slēpjas dzīvošanā.

24.maijs

Turoties pie aizvainojumiem

Nevajag no uztraukuma lēkt lampās. Tas neko neatrisina, turklāt tur ir grūti noturēties.
Ketrina Kārpentere

Tiesa gan! Kurš gan grib lēkt lampās no uztraukuma?
Dažkārt ir svarīgi noskaidrot pašu galveno. Aizmirst par to, kāpēc mēs darām to, ko darām. Nekādas psiholoģijas no sērijas „mamma darīja tā” vai „tētis tā nedarīja”. Tikai pašu galveno.
Te nu mēs esam. Pieauguši cilvēki. Kamēr augām, ar mums varēja notikt visdažādākās lietas. Dažkārt pat kaut kas šausmīgs. Mums jāļauj sev to saprast. Jāizrokas cauri jūtām, ko mums radījusi šāda pieredze, un jāmācās no tām. Un tad jādzīvo tālāk. Esmu bieži teikusi: „Upuri nekad neatlabst. Viņi tikai kļūst vēl vairāk sarūgtināti.” Iespējams, ka esam padarīti par upuriem, un, kad izvēlamies par tādiem kļūt, mēs apturam paši sevi.
Katram no mums ir sava dzīve. Tas ir māls, ar kuru mums jāstrādā.

Turēšanās pie saviem vecajiem ievainojumiem ir tas pats, kas lēkt lampās no uztraukuma. Tur ir grūti noturēties.

25.maijs

Stājoties pretī nezināmajam


Es raizējos par automaģistrālēm. Vai man vajadzētu braukt. Kad man vajadzētu braukt. Es noklausos vairākas radiopārraides par situāciju uz ceļa. Tad cenšos izdomāt, kurš maršruts ir visdrošākais un ātrākais.
Eimija
Raizēšanās iespējas ir bezgalīgas. Mūsdienu dzīve ir miljoniem reižu pavairojusi to skaitu. Automaģistrāles piedāvā daudzas iespējas, un šķiet, ka šajā ziņā tās kļūst aizvien labākas un labākas.
Kurš cilvēks gan varētu bezmērķīgi izbraukt uz kādas Kalifornijas automaģistrāles – vai, ja reiz par to runājam, uz jebkuras šosejas – iepriekš rūpīgi tam nesagatavojies ar savlaicīgām raizēm? Galu galā mums visiem ir mācīts, ka tad, ja būsim pienācīgi un pilnīgi sagatavojušies, nekas slikts vairs nenotiks.
Diemžēl šāda attieksme pret dzīvi ir jūtami mūs vājinājusi spontānuma jomā. Ja tiešām notiek kaut kas tāds, kā nav mūsu sagatavošanās sarakstā, ar mums ir cauri.
Tomēr mums ir citas iespējas.
Mēs varam saprast, ka dzīve ir process, un, tā kā tas pastāvīgi attīstās, mums ir iespēja ik dienu stāties pretī nezināmajam un... tikt ar to galā.

Nu, vai tā nav izmeklēta doma... ik dienu stāties pretī nezināmajam un tikt ar to galā?

26.maijs

Ievērošana


Uzcel ceļa rādītāju stabus un nostati ceļa zīmes, un ievēro to ceļu, pa kuru tu reiz gāji!
Pravieša Jeremijas grāmata, 31:21, Bībele

Ievērošana ir viena no vissvarīgākajām dzīvošanas prasmēm. Mēs varam trenēties paši ar sevi. Mums jāiemācās pamanīt, kad esam noguruši, un kad mums jāpaliek vienatnē. Mums jāievēro, ko jūtam, un ko vēlamies ar to iesākt.
Ejot cauri dzīvei, tas, ko ievērojam, var kļūt par ceļa rādītājiem, lai atgrieztos un varētu atcerēties to, ko esam iemācījušies. Dažkārt mēs tobrīd pat neapjauApgādsšam, ka zināma pieredze varētu kļūt par vienu no vissvarīgākajām mūsu mūžā. Ja to ievērojam, ja izliekam ceļa zīmi, mēs varam pie tās atgriezties vēlāk, kad nebūs laika domāt un varēsim vienīgi rīkoties.
Galu galā – kas gan ir zināšanas, ja ne visa tā apkopošana, ko savā dzīvē esam ievērojuši? Neviens cits nav izvēlējies mūsu konkrēto ceļu, un iespējams, ka pastāv zināma līdzība. Ja katrs no mums būs pietiekami zinošs, lai ievērotu to ceļu, kuru izvēlamies, tad varēsim dalīties tajā, ko esam ievērojuši.

Dažiem no mums vajag patrenēties ievērošanā. Nevis izprašanā, bet ievērošanā.

http://www.kontinents.lv/

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV