Trešdiena, 19.Februāris 2020. » Vārdadienas svin: Zane, Zuzanna;

Jauno dizaineru modes skate „Ķīpsalas pavasaris”

Ingrīda Ivane, 23.05.2007. 14:30 | komentāri (11)

21.maijā Rīgas Tehniskās universitātes Lielajā aulā notika gadskārtējā RTU Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta studentu sagatavotā modes skate. Modes skatē “Ķīpsalas pavasaris” tika pieteiktas 33 RTU jauno apģērbu dizaineru kolekcijas – 12 kvalifikācijas darbu kolekcijas, ko veidojušas 4. kursa studentes, četras ādas dizaina un 17 apģērbu dizaina specializācijas 3. kursa studentes.
Jauno dizaineru modes skate „Ķīpsalas pavasaris”

Galerijas:

Zāle pārpildīta, māmiņas vecmāmiņas, draugi, vīri un bērni. Karstums. Fotogrāfi ieņēmuši starta pozīcijas pie „mēles”. Kā vēsta informācija RTU mājas lapā „kopējais autoru ieguldījums materiālā un darbā pārsniedz 10 tūkstošus latu”. Teorētiski, vajadzētu būt vērā ņemami.

Modes skates nosaukums „Ķīpsalas pavasaris” esot radies tamdēļ, ka kolekcijas iecerētas un tapušas jaunizveidotajā apģērbu dizaina darbnīcā Ķīpsalā, kas iegūta, rekonstruējot bijušās RTU ēdnīcas zāli. Noskaņas radīšanai ievadā tiek atskaņoti Ķīpsalas zīriņu kliedzieni. Autoīpašnieku murgs un Maskalāna filmas aizstāvētie spārnaiņi šoreiz izklausās biedīgi un rada asociācijas drīzāk ar Hičhoka filmētajām radībām, ar ko pavasarīgi tuvāk iepazīties nekārojas.

Mans entuziasms noplok vēl vairāk pēc ievadam sekojošajiem vārdiem, ka demonstrētie tērpi tomēr būs iecerēti ne kā modes mākslinieku darinājumi, bet orientēti uz rūpniecisko produkciju. Izmantotie audumi izrādās tiešām vērā ņemami un kārdinoši, tomēr tas, ka lielā daļa autoru izmantojušas tos tikai „specefektu radīšanai” drīz sāk garlaikot. Slīdīgi audumi, metālisks spīdums, salikums – pamataudums+šifona vai mežģīņu virsdrēbe atkārtojas neskaitāmās variācijās. Jā, mode. Jā skaisti. Jā, pārbaudīti, bet tas arī viss.

Katrā gadījumā, vismaz sākums bija daudzsološs. Iznāk divi būdīgi puiši uzvalkos un saulesbrillēs, nopozē un, kad jau liekas, ka viņi ir tie, kas būtu jāuzskata par šī pasākuma „naglu”, bet tad tiek izritināts sarkanais paklājs un iznāk meitenes super garajos cimdos, kleitās ar spīguļiem, vizuļiem, kolekcija nosaukumam visumā atbilstoša – „Dolce vita” (autore: Eva Trumsiņa).

Nākamā autore ir viena no vēlākajām laureātēm – Evija Kļaviņa, viņas kolekcija „Randiņš Belavilā” ir koķetēšana par tēmu „franču šarms” – meitenes sacirtotiem matiem, pieguļošās biksēs vai svārkos un baltās blūzēs, bet katra tērpa būtiskākā daļa ir ņieburs vai korsete. Meitenes kā porcelāna lelles. Koķetē ar tērpu un skatītājiem. Atraktīvi.

„Karamele” (Darja Turigina) – spīdums, spīdums. Bet vismaz saskaņoti ar nosaukumu; zaļganu, vecrozā un zilganpelēku toņu drosmīgs salikums.

Savādi. Kolekciju nosaukumi liecina par fantāziju – „Kā upes jūrā, kā vārdi dzejā”, „A way to remember”, „Un uzpūš vējš” un tamlīdzīgi, bet... pilnīgs bezvējš. Rāmi mierīgi. Darbos fantāzija parādās krietni retāk. Arī demonstrācijas diezgan vienveidīgas, tikai dažas autores padomājušas par to, lai radītu gan interesantu kolekciju, gan modeļu iznācienu vai vismaz iznācienu. Noieta tirgus? Latvijas biznesa sievietes. Lielākā daļa tērpu pietiekami klasiski piegriezumā, tos izceļ vienīgi materiāls. Vēl spēles ar zvanveida svārku piegriezumu, gandrīz visos darbos ieturēts standarts – akcentēt vidukli, veidojot izteikti sievišķīgu tērpu un vēl citāti no 60./70. gadiem.

Interesantākā no kolekcijām, kas tapušas sadarbībā ar ādas dizaina nodaļu ir „Sherwood lady” – tunikveida vai platam kreklam līdzīgas kleitas galvenais akcents ir plata josta un garie zābaki. Īstas ķeltu meža meitas sajauktiem matiem.

Skatītāju uzmanību atdzīvina kolekcija „Lego” – uz skatuves izskrien bars bērneļu, tā ap gadiem sešiem, astoņiem. Košu krāsu salikumi, bet ne to luminiscējoši spožo un uz nerviem krītošo, bet tādu, kā mazliet pabalējušu, maigāku. „Sīpoliņu” kārtojums – viens apģērbs virs otra, krekli, vestītes, svārciņi, bikses ar vienu lenci. Vecmāmiņu un mammu ovācijas zālē.

Pasākuma vidū uzstājas meiteņu saksafona kvartets „Next”, kuras ne vien spēlē, bet arī demonstrē dizaineres Agneses Glezeres veidotos ādas apģērbus. Atkal koķeti un sievišķīgi – īsas, gaišas ādas kleitas un šorti, toties meitenes demonstrē tērpus ne vien nepārtraucot spēlēt, bet arī izspēlējot nelielu teātrīti ar pusi ādas žaketē, kurš uz brīdi pievienojas šim sieviešu kolektīvam, jāpiebilst, ka šīs kolekcijas autore ir arī viena no retajām, kas pati noiet pa mēli, turklāt sarkanā, domājams jau, ka pašas modelētā, ādas jaciņā

Aija Lūse „Saldie āboli” – interesantas spēles ar krāsām – meitenes uznāk pa divām kopā – zaļas, sarkanas, dzeltenzaļas. Arī materiāli izvēlēti ne vienkrāsaini, bet ar toņu pārejām un beidzot tik pat kā nav arī lieku spīguļu, kaut joprojām daudz tilla, šifona, bet šoreiz tas liekas īsti vietā – koši, vasarīgi.

Vēl ar atraktivitāti piesaista kolekcija „Rock’n’roll” (fonā, protams, atskan „Rock Around the Clock”), tā vismaz ir atklāta spēlēšanās ar 50./60. to gadu stilizāciju – melns+sarkans+balts – zvanveida kleitiņas ar īsām piedurknēm, izteiktu vidukli un izšūtiem svārkiem, zem kuriem plīvo kupli apakšsvārki. Bez gala sievišķīgi, liekas arī pašas modelēs to izbauda.

„Dzīvie nieki” – atkal un atkal izmantoti leoparda un citu dzīvo radību ādas klājošu rakstu motīvi, liekas šī ādas un imitāciju tēma taču jau sen (vismaz kopš akmens laikmeta) risināta un beidzot tak varētu arī būt izsmelta.

„Buduāra tērpi”, mjā, ieraugot meiteni bikini blakus sēdošie vīrieši sarosās. Plandoši tērpi līdz zemei un šķēlumi arīdzan, šoreiz zīds un variācijas par to liekas īsti vietā, kaut nosaukums atkal īsti ziemeļnieku garā – „Dancers on the ice” – kārdinājums un ledus, meitenes kā no Valhallas zālēm.

Inese Parkova „We’re young, we’re free” izpelnās zāles sajūsmu – astoņdesmitie, pancīgs lecīgums, jostas spožām sprādzēm, koši salikumi zils+oranžs+zaļš, ģeometriskas aplikācijas, asimetriskas milzu apkakles. Uznāciena „nagla” – puisis ar ģitāru un „grebeni” izsauc aplausu vētru.

Vēl vērts piebilst kaut ko par atsevišķām „odziņām”, sīkumiem, kas acīs iekrituši – mazo bolero jaciņu renesanse, pelēkzils tīklveida darinājums (ja nemaldos, Daces Veipas kolekcijā) – garš tērps, zem kura meitene tikai koķeti rozā biksītēs un laikam jebkurā skatē neizbēgama – kāzu kleita – īsta putukrējuma kūka.

Pasākums noslēdzies. Meitenes un pasākuma organizatori tiek pie ziediem. Iesirmā kundze man līdzās, kas laiku pa laikam man izlīdzēja ar programmiņu (kaut kā biju palikusi bez tās) mazliet piktojas, ka viņas favorīti – pancīgā komanda nav tikuši pie balvas. Kā viņa atzīst, tad pārējie tērpi ir valkājami, bet tikai. Mjā, lai cik pārsteigta es nebūtu par viņas viedokli, varu tikai pievienoties, ka labprāt šo to varbūt uzvilktu, bet tikai ziņkārības pēc.

Mājupceļā man pa priekšu dodas meitenes ar joprojām zaļu vijumu apgleznotām sejām, bet citādi – tērpi kā tērpi. Mode ir mode. Ikdiena? Nu... Ar vai bez stereotipiem, bet sievišķībai pazušana kā rādās nedraud.


Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV