Kristiana Brektes aktivitātes, kuru pamatā ir fantāzijas pārpilna neordināra pasaules uztvere un drosmīga tās attēlošana, parasti aizskārušas nevienu vien līdzpilsoni. Viņš izaicinoši nojauc robežas starp svētajām un aizliegtajām tēmām, kas daļēji izriet no viņa grafiti mākslinieka pieredzes.
Jaunajā izstādē Kristians Brekte un izstādes kuratore Ieva Kulakova izseko septiņu uz ielas strādājošu sieviešu dzīves stāstiem.Ilgāk ne kā pusgadu viņi abi iesaistījās detektīvcienīgā procesā ,lai tuvāk iepazītu šo meiteņu ikdienu. Izstāde zināmā mērā kļuvusi par dokumentālu pētījumu – kādi ir šo sieviešu likteņi un dažkārt mūsu kļūdainie stereotipi par tiem.
Iedvesmas avots ir stāsts par Mariju Magdalēnu, kas vēsta par iespēju izmainīt savu dzīvi, saskaroties ar patiesu Dieva mīlestību. No otras puses, mākslas vēsturē zināmais fakts, ka svēto tēliem par modeļiem visbiežāk izmantoti reāli mākslinieka līdzcilvēki ar visdažādāko nodarbošanos.
Izstādes modeļi – Rīgas madonnas ir sievietes, kas nodarbojas ar intīmu pakalpojumu sniegšanu Rīgā un Rīgas rajonā.
Tas, kas vilina izstādes autorus, ir ne tikai bezdibeņa robežas tuvums modeļa personībā.
Izvēlēto septiņu modeļu atklāsme ekspozīcijā realizēta trīs līmeņos.
Pirmkārt, mākslinieka interpretācija par konkrēto personāžu astoņos lielformāta akvareļos. Otrkārt, izstādes kuratores pierakstītais stāsts par katru varoni un satikšanās apstākļiem. Katra stāsta beigās ir arī pašu modeļu atbildes uz vienkāršiem jautājumiem, kuras atklāj viņu personību caur ikdienišķām detaļām. Visbeidzot – katra Rīgas Madonna ir ekspozīcijas līdzautore - ar fotogrāfijām, ko pati uzņem ar Kodak vienreiz lietojamu fotokameru.
Daži ieskicējumi jaunajā izstādē:
Samanta
«Mēs satiekam Samantu Lienes ielā. Viņa laiski laiza saldējumu. Mugurā viņai ir viegli rozā krekliņš un ļoti īsi svārciņi. Blondie garie mati plīvo vējā. Uz viņas rokām un kājām, kas atklātas visu apskatei, ir redzamas dzīvības dzīslas. Viņa ir tieva kā modele, tomēr vieta un saldējums, ko viņa laiza nodod viņas nodarbošanos. »
"Kristians neskaitāmas reizes ir meklējis Samantu vietā, kur viņu sastapām. Neveiksmīgi. Sazvanīt arī nevaram – telefona abonents uz laiku ir slēgts. Nevaram viņai iedot fotoaparātu, lai viņa varētu kļūt par izstādes līdzautori. Man ir tikai viena cerība – ka viņa jau ir ārā no visa šī un viss viņai būs labi. Gribas ticēt, kā mēs bijām viena no atoma kustībām viņas dzīvē, kas stiprināja pārliecību par pāreju citā pakāpē.
Turpinot meklējumus, aizgājām bez mašīnas uz meiteņu darba vietu un sapratām, ka šādi nespējam ievērot viņu noteikumus. Atteicāmies no domas par komunikāciju ar fotoaparāta somu un mugursomām plecos."
Viktorija
Kad beidzam sarunu ar Viktoriju, viņa jautā, vai negribam aizbraukt pie viņas uz Ķengaragu un iepazīties ar vēl kādu madonnu – draudzeni, ar kuru kopā viņa īrē dzīvokli. Mēs priecīgi piekrītam un dodamies ceļā. Tikai viņai vēl viens lūgums – lai mēs viņu novedam gar netālo meža piemali, kur aiz elektrības skapja viņa glabā normālus apavus, jo ar šīm darba augstpapēžu kurpēm taču nevarot pārvietoties. Viktorija nomaina apavus un tajā pašā mirklī kļūst par citu sievieti – džinsa biksēs un vieglu vējjaku mugurā. Pa ceļam viņa stāsta šausmīgus atgadījumus no savas profesionālās dzīves.
Kristīne
Kristīne parādās pie mums sarkanā jakā un krāsotiem koši sarkaniem matiem, viņai ir gandrīz divdesmit viens gads. Viņai ir divi bērni – meita un dēls.
Pēc nelielas stīvēšanās Rumbulā tiekam pie savas nākamās madonnas. Sākumā viņa nevar izvēlēties savu vārdu, tad nolemj, ka būs Viktorija. Viņai ir 32 gadi.
Kitija
Esam Pļavas ielā. Šoreiz meiteni mēs nemaz īsti neizvēlamies. Viņa izvēlas mūs. Vienkārši nāk klāt mašīnai un uzsāk sarunu. Sākumā mēs domājam pārtraukt sarunu, bet viņa Kristianam saka, ka viņu pazīst un zina, ka viņš ir mākslinieks. Redzējusi viņu televīzijā, un viņai patīkot tas, ko viņš dara, kaut tas esot huligāniski.
Kitijai ir 32 gadi.
Vika
Viku atrodam stāvot uz Jāņa Asara ielas, vairākas reizes nobraucam garām un tad nolemjam uzaicināt uz sarunu. Viņa piekrīt. Vika izskatās kolorīti. Mugurā viņai īsi džinsu svārki, melna žakete un gari melni augstpapēžu zābaki. Krāsoti rudi mati pāri plecam, atsprausti ar sudraba stīpiņu.
Aleksandra (I)
Aleksandru satiekam uz Lienes un Mūrnieku ielu stūra. Viņa pat it kā nebūtu uzkrītoši ģērbusies – gaiši džinsu šorti un melna jaciņa. Tomēr dominē apavi – baltas augstpapēžu kurpes, kas līdz pat celim ar aukliņām piesaitētas pie tievajām kājām. Varbūt viņa ar mums nemaz nerunātu. Vismaz sākumā viņa ir noraidoša mūsu – mākslinieka un kuratores pārītim.
Aleksandra (II)
Satiekam Aleksandru uz ceļa Rumbulas pusē. Sarunu sākam ar retorisku jautājumu: vai viņa dara svētīgu darbu? Viņa atbild, ka, protams, jā – vīriešiem taču tiekot noņemts stress! Viņa domā, ka vārdam „Aleksandra" ir divvārdības dubultais spēks, tāpēc viņa arī to izvēlas par savējo. Mazs samulsums man un Kristianam. Otra madonna Aleksandra.
Izstādes autori atzīst ,ka šī ir emocionāli visgrūtākā izstāde, ko nācies organizēt. Ne visi stāsti ir ar cerīgām beigām. Neviens no tiem nelīdzinās pasakai, kuras beigās iespējams pateikt: „es arī tur biju, medu ēdu un vīnu dzēru ..." Un tomēr, ja tas var notikt dzīvē, tad par to var arī runāt! Visbeidzot – Kristiana Brektes darbos šīs meitenes turpinās savu dzīvi jau citā statusā .
Izstādes kuratore - Ieva Kulakova.
Galerija Alma
Rūpniecības iela 1, Rīga T: +371 67322311
www.galerija-alma.lv
Attēlā: Kristians Brekte „Samanta" 2008. Foto: Didzis Grodzs
