Kultūra un māksla » Izrāžu recenzijas

Piektdien, 16. novembrī, koncertu zālē ''Palladium'' uzstājās Jānis Skutelis ar izpārdotu stand up komēdijas ''Optimistika'' otro izrādi. Zināms, smiekli ir ļoti labi vitamīni imunitātes celšanai, īpaši aukstajos gadalaikos.

Šo sezonu lielākie valsts teātri atklājuši ar krāšņiem un apjomīgiem iestudējumiem – Dailē uz lielās skatuves dzīvi svin iestudējumā „Finita la comedia!", Nacionālais teātris skatītajiem piedāvā izbaudīt baltiešu literāro pērļu iestudējumus. Neatpaliek arī Valmiera sezonu atklājot ar klasiski skaistu Bulgakova lugas „Zojkina kvartira" iestudējumu Indras Rogas režijā.

Reiz arī Vladimirs Kaminers nolēma doties pretī Rietumiem, nesot līdzi savu padomju nesapratni par jebkādu kultūrslāņu dažādību, ko rietumi jau bija piedzīvojuši. Radās grāmata "Ceļojums uz Tralalā", un radās kārtējais kreatīvais prāts, kas iestrēga "brīvajās zemēs" uz neatgriešanos. Tomēr tas nenozīmē, ka gan Kaminera, gan "Made in Russia" varoņu Oļega Suļimenko un Andreja Andrianova dzīve Rietumu spogulī ir kļuvusi mazāk absurda vai paradoksāla.

Jaunais režisors Elmārs Seņkovs, iestudējot Blaumaņa „Indrānus" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, metis izaicinājumu latviešu literatūras klasikai. Lai gan pats pēc iestudējuma atzina, ka Blaumanis ar savu precīzi konstruēto dramaturģiju nav padevies iecerētajām pārmaiņām, tas nemazina izrādes kā mēģinājuma radīt jaunu skatījumu uz lugu vērtību.

Režisors Andrejs Jarovojs un dzejniece, dramaturģe Inga Gaile ar savu trešo kopdarbu, izrādi, kuras pamatā ir Fjodora Dostojevska stāsts “Baltās naktis”, trāpa desmitniekā.

„Tumšās alejas" Jaunajā Rīgas teātrī turpina tik iecienīto stāstu sēriju. Tagad skatītāji ir iepazīstināti gan ar latviešu, gan ebreju, gan krievu stāstiem.

Latvijā stand-up komēdijas jeb latviskojot - stāvkomēdijas - žanrs lielai daļai sabiedrības ir svešs. Izmantojot jau apnikušo frāzi, var teikt - tas vēl ir bērna autiņos. Neskatoties uz to, daudzi to ir iepazinuši un novērtējuši, pateicoties mūsdienās neierobežotajam informācijas laukam. Arī mana pirmā sastapšanās ar britu stand-up komēdijas zvaigznēm nenotika klātienē. Palīgā tika ņemti britu telekanāla BBC humoršovi un draugu ieteiktie video YouTube. Tomēr pēc pirmajiem sajūsmas saucieniem un diametrāli pretēja - kāpēc Latvijā tā nav? - ideja par to, ka kāds no pasaules klases stand-up komiķiem varētu viesoties šeit, Latvijā, šķita neiedomājama. Taču jau 1. oktobra vakarā notika šķietami neticamais - labi pazīstamais un atzinīgi vērtētais īru komiķis Dilans Morans kinoteātra "Splendid Palace" lielajā zālē iejūsmināja teju sešsimt apmeklētāju, piedāvājot savu stand-up komēdijas šovu „Yeah, Yeah".

Režisora Alvja Hermaņa jaunākais garadarbs Jaunajā Rīgas teātrī ir stāsti par ebreju dzīvi jeb Kabalas noslēpumi. Noslēpums šī izrāde paliek arī pēc noskatīšanās daudziem zālē sēdošajiem.

Trīs stundas un četrdesmit minūtes. Iespējams, ka izrādes garuma dēļ daudzi, kas to labprāt redzētu, vienkārši atmet ar roku – nevarēs taču tik ilgi nosēdēt. Arī pašai izrādes ilgums lika aizdomāties par to, vai darba dienas vakarā esmu gatava veltīt teātrim nepilnas četras stundas. Tomēr jāatzīst – tās paskrēja nemanot. Ne tik daudz elpu aizraujoša sižeta un notikumu dēļ, kas risinājās uz skatuves, bet drīzāk – cik veiksmīgi tas viss tika sadalīts. Ne cēlieni par gariem, ne starpbrīži. Jāuzteic Nacionālais teātris par to, ka, sagaidot jauno sezonu, saviem skatītājiem tas bija sagādājis teātra avīzi. Tiem, kam starpbrīžos negaršo krēmšnite, bet šampanieti nedrīkst, laiku veiksmīgi kavē avīzes intervijas ar jauniestudējumu un lugu autoriem.

Līdz ar jauno mācību gadu, tradicionāli sezonu atklāj Jaunais Rīgas teātris, skatītājiem piedāvājot izrādi "Grenholma metode". Izrādes režisors ir Ģirts Ēcis, bet lugas "Grenholma metode" autors ir kataloņu literāts Žordi Galserāns, un tā ir viens no viņa zināmākajiem darbiem.

Maģija rodas tur, kur cilvēku ir maz vai nemaz. Un tur, kur daudz vai, precīzāk, pārāk daudz. Lisbete Gruveza (Lisbeth Gruwez) ir ļoti maz. Un tajā pašā laikā pārāk daudz. Balta blūze, bikses ar augstu jostasvietu, apskaužamas kurpes, un tas it kā būtu viss. Bet, pieceļoties pēc piecdesmit neskaitītām minūtēm, maigākais, kā vari justies, ir līdz mielēm samusināts. Sakūdīts pret sevi pašu, harizmātiskas, kontrolētas enerģijas pakļauts un apžilbis. No vienas baltas blūzes, biksēm ar augstu jostasvietu, apskaužamām kurpēm un tad vēl tā visa pārējā.

Kādas ir jūsu pirmās asociācijas, kad dzirdat vārdus Rainis, Blaumanis, Čehovs, Šekspīrs? Klasika, vai ne? Šķiet, uzzinot, ka kādā no teātriem tiek uzvests kāda klasiķa darbs, potenciālajam skatītājam uzriez viss ir skaidrs. Asociāciju priekšgalā lielākoties izvirzīsies ekspektācijas ieraudzīt jau zināmas formas un dzirdēt tekstus, kas pēc iespējas atbilst oriģinālam. Protams, ne vienmēr tas ir tas, ko vēlamies redzēt un dzirdēt, taču no domas, ka tā tam ir jābūt, atbrīvoties ir grūti. Jaunais un nu jau sevi spilgti pierādījušais režisors Elmārs Seņkovs kopā ar radošo komandu – scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, tāpat arī režisoru un aktieri Juriju Djakonovu – uz skatuves radot klasiķu darbus, nevadās pēc šiem pareizības kanoniem, bet gan piedāvā savu interpretāciju. Arī šoreiz – izrādē „Makbets.Mono."

Romāna Polaņska filmā "The Ghost Writer" tās galveno varoni tēlojošais Evans Makgregors (Ewan McGregor) uzskatīja, ka viņš nespētu rakstīt grāmatu par politiku, jo tā viņu nesaista, tomēr pēcāk piekrita veidot biogrāfisku grāmatu par kādu valstsvīru. Pēc nelielas iesildīšanās tas viņam neliedza piekrist sarakstīt arī politisko uzrunu, kas izrādījās pietiekami iedarbīga, lai produktīvi paildzinātu notiekošos, nav svarīgi kādus, procesus. Aktrise, māksliniece Keita Makintoša (Kate MacIntosh) vien nepilnā stundā pierāda, ka lieliskai un iedarbīgai politiskajai performancei tiešām vajag vien rāmu runu un tuvības mirkli ar tās mērķauditoriju un izmeklētu, bieži vien pat falsificētu, bet iedarbīgu tekstuālo bāzi, ko aktrisei sagādājis režisors un rakstnieks Tims Etčels (Tim Etchells) un kas, iespējams, teju ne mūžam neienāktu paša tautas kalpa galvā.

Trešdien, 29. augustā, Tabakas fabrikā pirmizrādi piedzīvoja izrāde "4EST". Tās autori un izpildītāji ir Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš, Jēkabs Nīmanis un Rūdolfs Bekičs. Izrāde Tabakas fabrikā, Miera ielā 58, būs skatāma arī šodien, 30. augustā, plkst. 18:00.

Jaunais režisors Reinis Suhanovs, kura vārds līdz šim lielākoties saistāms ar prasmīgi veidotas un kritiķu novērtētas izrāžu scenogrāfijas izveidi, neilgi pirms Nacionālā teātra sezonas noslēguma O!kartes Jaunajā zālē prezentēja savu Šekspīra „Hamleta" versiju. Tā tapusi produktīvā Nacionālā teātra un Dirty Deal Teatro projekta „Tests" ietvaros.

Jaunā režisora Vladislava Nastavševa izrāde „Jūlijas jaunkundze" Valmieras drāmas teātrī liek domāt par dzīves smalko līdzsvaru, kuru spēj izjaukt cilvēcisku kaislību radītās atkāpes no „pieņemtajām" normām.

Viesturu Meikšānu gribētos dēvēt par sajūtu meistaru, kura režisēto darbu neatņemama sastāvdaļa ir filigrāni un precīzi būvēta noskaņa. Šķiet, ka, iestudējot par performanci nodēvētos „Egoistus", kuru pamatā izmantots krievu klasiķa Gorkija darbs „Sīkpilsoņi", režisors meklējis ne tikai dialogu starp paaudzēm, bet arī starp mūsdienīgu un klasisku teātri.

Pirms četrdesmit gadiem čīliešu-franču kino režisors Alehandro Jodorovskis (Alejandro Jodorowsky) radīja divus meistardarbus – "acid" vesternu "El Topo" (1970) un sirreālo "The Holy Mountain" (1973). Pirmā specifiskā forma postmodernajā pasaulē no dažādiem citiem apzīmējumiem šobrīd nonivelēta līdz vienam - "camp" kino. "Camp" stilā iekļāvās filmas, starp kurām iederējās arī kičs – to pašu septiņdesmito vidū "camp" definīcija noteica "banalitāti, mākslīgumu, viduvējību, un tik galēju ārišķību, ka tai piemīt perversi sagrozīta pievilcība."

Izrāde „Tonio", veidota pēc Tomasa Manna stāsta „Tonio Krēgers" motīviem, ir jaunu cilvēku refleksija par tagadni, nākotni un to, kādas korekcijas tajā nenovēršami ievieš dzīve.

Nesen pirmizrādi piedzīvoja Jaunā Rīgas teātra izrāde "Oņegins.Komentāri". Kā jau var noprast, "Oņegins.Komentāri" nav klasisks Puškina "Jevgeņijs Oņegins" iestudējums. Režisors Alvis Hermanis teic, ka šajā izrādē kopā ar aktieriem mēģinājis jaunu izteiksmes līdzekli, proti, izrāde rit savu ritējumu, taču pēc noteikta laika tā tiek apturēta, lai kāds no aktieriem paskaidrotu notiekošo darbību un jēgu. Interesanti, ka paskaidrojumi bieži vien tieši neattiecas uz aktieru teikto, bet gan skaidro vispārēju tā laika – Krievijas 19. gs 20. - 30. gadu sadzīvi.