“Laiks dejot 2007” uzveduma pirmais apskats

Dienas vidus. Visur var just Līgo svētku tuvumu, svaigas meijas pludina pļavas smaržu un es kā reklāmā varu teikt: “Un tad mēs noķērām pļavas smaržu ... !”

Savā nodabā, Dailes teātra vestibilā mēģina orķestris. Viņi spēlē visiem zināmu klasiku „Mans kungs prasa ēst ... ēst, ēest.” Ah, klāt ir vasara.

Uzvedumi sākās ar mazu aizkavēšanos. Zāle ir pilna un tas izbrīna, jo pēc pulksteņa visiem birokrātiem vēl vismaz stunda ir jāstrādā.

Pirmā apvienība jau sēž uz skatuves un tumsā viņu acis gail pret skatītājiem. Šī ir jaunā, bet visnotaļ nopietnā apvienība Showtime. Viņu dibinātāja un dejotāja ir Agita Elksne. Fanātiķe, labākajā nozīmē. Jau 14 gadu vecumā nodibinājusi savu pirmo deju grupu. Nāk no provinces - Saldus. Kā jau tipisks kultūras pārstāvis. Kāpēc? Tāpēc, ka rīdziniekiem nav skaidri mērķi, viņi ir izlaidīgi slaisti. Pats es arī esmu rīdzinieks. Paškritika vajadzīga. Atgriezīsimies pie Agitas. Agitas trupa ir apbraukājusi jau daudzas valstis, kā, piemēram, Spāniju, Itāliju.

Agita mums piedāvā deju, kura atspoguļo patieso dejotāja seju. Tad, kad teātris ir slēgts un dejotāji dejo priekš sevis. Agita ir arī pacentusies pie kopējās formas. Mūzikālais pavadījums nav tikai ierakstu virknējums, bet gan smalks tīmeklis, kurš saista visu koncepciju. Šajā dejas uzvedumā ir iesaistīti dzejnieki, reperi un dj. Precīzāk: dzeja - Rihards Bargais; mūzika - Gustāvo, Kurts, Bū-š; Urbānais komponists (?)- Gattis.

Pirms izrādes visus balstiņa pabrīdina, ka bērniem līdz 16 gadu vecumam labāk šo izrādi neskatīties. Oj, esmu ieintriģēts, varbūt kāda izģērbsies? Bet ne kā, tas viss veltīts Riharda Bargā dzejai un protams reperiem.

Dejotāji tā kā koncepcijā laikam saģērbušies mājas stiliņā. Saplēsti džinsi, reperu „stafs” - naģenītes, lakatiņi. Nu diezgan panaivi. Uz skatuves vēl skolas solā sēž „Urbānais” komponists.

Un tad viss sākās. Uzburt jums ideju man būs grūti. Varu vien teikt - Dvēseles ciešanas, bet nepārāk dziļas. Šeit netiek risinātas eksistenciālisma problēmas, tās neskar visus, tādēļ arī es nejūtu šīs emocijas. Dejā ir kaut kas no „robota”, „hiphopa”, baleta. Bet muzikālais pavadījums ir diezgan labs. Gustāvo bīda savus tekstus, bīda arī Kurts un tas man nezināmais Bū-š. Gatta skaņdarbi ir emocionāli spēcīgi. Skan klavieres un vijoles. Kustības ir asas un strauji maina virzienu, tik pat kā mūzika. Bet tas gan, dejotāji bieži vien atgādina lelles, kuras iekārtas pavadiņās. Nu jau skaidrāk var just viņu ideju, lai gan vai viņi paši to apzinās? Lelles ar savām ciešanām un sīkajām emocijām iekārti pavadās virs milzu konveijera, kura galā ir krāsns. Un dzīvi dzīvojot mēs sadedzinām sevi, līdz beigās mūs var pārkausēt ziepēs. Un jau diezgan smieklīgie Bargā teksti. Tīri personīgās emocijas. Es brīnos, cilvēkiem interesē kādas personas ciešanas? „Nevienā grāmatā vēl nav aprakstīts kā mani pi.. ” un vēl, „es esmu smirdīga zeme ...”. Fantastika, Bargais Tu esi Dievs!

Un tā viņi visu to izdejoja. Nu jā, kopā ar Bargā dzejoļiem tomēr atstāja šī izrāde tādu vēngriezēju - tīņu, pasaules redzējumu. Kas nespēj sadzīvot ar pasauli, tam jāiznīkst. Darvinisms.


... Kā bites uz medu ...
Mmm, bet otrais priekšnesums ir dievīgs. Patīkams vieglums pēc „smirdīgās zemes”. Inga Raudinga paņem visus ar flirtu, naivumu un fantastisku priekšnesumu. Jau programmiņā jūtama Ingas simpātiskā humora izjūta.

Šēž varde dīķa malā, visa tāda atslābusi, saulītē kaifo, ar kājiņām ūdeni kulsta. Garām skrien zaķītis, pamanījis šo: „Sveika, vardīt!” Tā šim tā koķetīgi: „Sveiki, zaķīt!” Zaķis turpina sarunu: „Nu, kā ūdentiņš silts?” Vardīte sapņaini: „Varbūt es te sēžu kā sieviete, nevis ūdens termometrs.”

Un tā arī ir. Viss priekšnesums ir viegli erotisks, lai gan tās tak tikai kustības. Parādās brīnumjaukas meitenītes, skaistās leļlu kleitiņās, baltos pantaloniņos. Kustības ir kā no 30 gadu filmām, kur katra paceltā roka vai paliektais plecs bija konkrēts erotisks aicinājums. Visa ideja slēpjas šajā anekdotē. Dejotājas vērš skatienu visas izrādes laiku vienā punktā un viņu ilgu pilnās sejas izteiksmes plosa sirdi. Viņas ir mājsaimnieces, kuras strādā savus ikdienišķos darbus, bet nepārtrauc tvīkt ilgās. Viņu ideālais vīrietis ir vai nu diktators, kurš karājas pie sienas, stikla rāmītī, vai arī viņš ir Ridžs no Hameleonu rotaļām. Tā nu viņas neaprakstāmi cīnās par viņa uzmanību, šī viņa, kurš ir kaut kur. Dejotāju kaislīgais skatiens man pat lika atskatīties, bet tur nekā nebija, tikai nedegošs prožektors. Ah, spēcīgi! Izsmalcinātā kaisle mani paņēma. Ah, kā es apskaustu to, uz kuru ar tādām acīm vērtos šīs dejotājas. Bet labāk nē, tas tad būtu sodāmi, jo starp šīm kārdinošajām dejotājām bija arī 11 gadīga dejotāja. Uh, sievišķība laikam piemīt sievietēm no dzimšanas!

„Laiks dejot 2007” kā septītais vilnis gāžas pār skatītājiem un satriec to dambjus.

Par Tevi, par mani, par mums ... fragments.
Tumsa, lēnām parādās pirmā gaismiņa, pilnīgs klusums. No tumsas iznirst dzeltenīgi stāvi, kuriem nevar noteikt formas. Skatuves dziļumā atrodas saburzītu papīru gigantiska bumba. Tā sāk lēnām izirt un mūsu priekšā nostājās diezgan baisi tēli. Pilnībā ar avīzēm aplīmēti cilvēki, kuri robotiski kustās katrs savā ritmā, līdz viens no viņu bara izraujas un saplēš savu seju. Noplēš sev avīzes no tās. Pirmie elpas vilcieni, viņš nespēj izdvest vēl nevienu skaņu. Pirmais viņš ir atbrīvots. Un viņš ir valdnieks. Viņš komandē kustību un ir spējīgs valdīt pār neredzošajiem.

Kā autore Lilija Lipora vēsta. Izrāde par cilvēciskām attiecībām, kuras mūsdienās kļūst arvien īslaicīgākas un virspusējākas, kur dvēsele sastingusi gluži kā ciļņi brāļu kapos - tā iesprostota naudas, varas, laika un tehnikas visspēcības apstākļos.

Sastāvs ir pārliecinošs un pieredzējis, viens no galvenajiem varoņiem ir leļļu teātra aktieris Edgars Lipors. Bez saviem garajiem matiem! Dubultspēcīgi. Viņš ir nodzinis matus!! Nu tagad visi folkloras grupā „Vilki” būs īsmataiņi.

Izrāde ir gara, 40 minūtes. Aktieri, es gribu viņus saukt par aktieriem, jo autori izliek pilnīgi visas emocijas, viņu sejās redzamas patiesas jūtas. Šī ir sāpe, ko vēlējās izpaust arī Showtime, bet viņiem vēl augt attīstībā.

Šeit ir viss. Darbs, nāve, kura rada tikai īsu emociju uzbangojumu. Pliekanība, pelēcība, zemiskums. Ir brīdis kad papīra ļaudīs pamožas brīvības alkas. Viņi noplēš visas papīra kārtas no savām miesām un metās mežonīgās brīvības dejās. Līdz brīdim, kad viņus sāk vajāt kauna sajūta, tāpat kā Ādamu un Ievu pēc grēkā krišanas. Viņi uzlasa savas saplēstās driskas no zemes un klāj atkal uz savām miesām. Grūti izdzīvot bez melu kārtām šajā pasaulē. Jau no dzimšanas audzējam sev maskas un klājam vienu uz otras, līdz mūs nevar atpazīt. Bez maskām mēs esam ievainojami, jo dzīvojam morāli kroplā pasaulē, kura ir kā sērskābes ezers, kur bez speciālā apģērba neizdzīvot. Vājākie mirst pat no maziem caurumiņiem savos melu tērpos. Tādēļ labāk sevi dēvēt par „smirdošu zemi”, vai „neviens vēl nav aprakstījis kā mani pi.. !”

Izcili. Emocionāli un neaprakstāmi atklāti. Laikam, ka vairāku mākslu apvienojums nāk dejai tikai par labu.

Paldies. Viss.