12. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla atklāšana

Parasti plašā stacijas zāle līdz pusei norobežota, grīdai uzklāts īpašs segums, tālāk uz paaugstinājuma iekārtojušies Rīgas Filharmonijas orķestra mūziķi kopā ar diriģentu Ilmāru Lapiņu. Fonā ierasti skan dispečeres balss, nosaucot pienākošo vai atejošo vilcienu numurus un brīdinot nestāvēt tuvu perona malai.

Iesākumā dažas īsas oficiālas uzrunas un laba vēlējumus festivālam un tā dalībniekiem saka Rīgas mērs Jānis Birks, festivāla organizatore Lita Beiris un tā patronese Ieva Plaude, savukārt t/c „Origo” direktors Aleksandrs Ņemirovskis, piebilst vēl, labprāt arī pārējos festivāla pasākumus „pārvilktu” šurp. Par skatītāju trūkumu sūdzēties noteikti nevarētu. Gar norobežojumu un kāpnēs drūzmējas gan tie, kas šurp nākuši baleta dēļ, gan garāmgājēji – atbraucēji, aizbraucēji, pavadītāji, tādēļ skatīju rindas ir nemitīgā kustībā, cits pastāv dažas atlikušās minūtes līdz vilciena atiešanai, cits paliek līdz pasākuma beigām.

Festivāls tiek atklāts ar fragmentiem no uzveduma „Štrausiāna”, kur vienotā uzvedumā apvienoti dažādi austriešu komponista darbi, Klaipēdas baletdejotāju izpildījumā (horeogrāfe L. Beiris). Iespēja vērot šos fragmentus ir unikāla, jo iestudējums šogad uz festivāla skatuves parādīts netiks.

Priekšnesumā savienojas gan klasiskā baleta, gan modernās dejas elementi. Cits citam seko nelieli stāstiņi. Vispirms, kā jau svētkos, stāsts par dzimšanas dienu, butaforisku torti un dzirksteļojošām svecītēm. Meitenes gan kurpītēs uz zema papēža, gan puantēs, plīvo balts, gaišpelēks un rožains tills un šifons, bet viņu galantie kavalieri pēc mirkļa jau pārtop ādas vestes tērptos, pistolēm bruņotos laupītājos, izdarībās drīzāk gan atgādinot draiskulīgus skolaspuikas, kas vienlaikus nespēj arī pretoties daiļo dāmu valdzinājumam un pēc viņu rokas mājiena gatavi pat mesties četrrāpus. Starp deju fragmentiem vairākkārt ieskanas arī solista Naura Indzera atraktīvais dziedājums ar ne mazāk teatrālu iznesību kā dejotājiem.

Seko „veltījums austriešiem” – dejotājs tiroliešu tautastērpā – īsbiksēs un kreklā mežģīņotām un cakotām manšetēm, pie cepures plīvo strausa spalvas un līdzās divas baltiem priekšautiņiem apsējušās daiļavas, kas gatavas savu asprātīgo kavalieri pat uz rokām nēsāt. Tad jau spāniskie motīvi, ugunīgs tērps un temperaments. Visbeidzot atgriešanās pie Vīnes klasikas, frakās tērptu džentlmeņu iznesība, mazas greizsirdības scēnas un sāncenšu duelis daiļās dāmas vārdā. Viss beidzas laimīgi, visi vienojas dejā, novirpuļo krāsainie konfeti, biezā slānī noklājot kā grīdu, tā arī dejotājus un skatītājus.

Gandrīz stundu bez pārtraukuma bijusi iespēja pietuvoties baletam tik tuvu, cik vien tas iespējams, zudusi distance, ko rada skatuve un īpašas gaismas, šie bijuši neierasti tuvplāni kā skatītājiem, tā dejotājiem, bet svētki galu galā kopīgi un prieks jau abām pusēm arī par to vienu un to pašu – mūziku, krāsu un kustību.