Pirmizrāde Holivudas prožektoru gaismās
Jau krietnu brīdi pirms filmas seansa sākuma pie kinoteātra ieejas pulcējās uz pirmizrādi lūgtie viesi jeb, kā daudzi teiktu – sabiedrības krējums. Vieni bija cītīgi ievērojuši ielūgumā norādīto “black tie” ģērbšanās stilu, citi, jūtoties maksimāli brīvi, palika uzticīgi džinsiem.
Kā pie ekskluzīviem klubiem pie ieejas viesu reģistrācija tiek pārbaudīta iepriekš izveidotā viesu sarakstā, bet sekojot pūlim, ikviens tiek “ienests” kino Rīga telpās. Skaidri saredzamas renovētās zāles ieejas durvju aprises, bet atmiņā joprojām virmo jautājums – kur piesolītais sarkanais paklājs? Un nav jau ilgi jāmeklē. Par tā atrašanās vietu liecina nemitīgie fotoaparātu zibšņi, kas pirms ieejas galvenajā zālē, vērsti pret lielu fona plakātu, uz kura lasāms filmas nosaukums un pie kura stāv paši filmas producenti – Agnese Zeltiņa un Miks Ozoliņš – un saņem ziedus, apsveikumus un piedāvā nofotografēties.
Pārvarot fotogrāfu un sveicēju burzmu, pāris soļi tiek sperti, lai nonāktu renovētajā kinoteātra lielajā zālē. Ieņemot vietas un pievēršot uzmanību paveiktajam, ir skaidrs – būtu vairāk zelta, būtu nacionālais teātris. Vienkārši, bet ievērību izraisoši gleznojumi, liela griestu glezna, kuru pat grūti saskatīt, atgāžot galvu, mazi eņģelīši un iztēlē ataustoši mitoloģiski tēli, bet gar ekrāna malām – lielas palmas ar zeltīti sudrabainām lapām. “Skat, mums pat tagad būs savs palmas zars”, secina blakussēdētāja. Jā, atliek vien piekrists un top skaidrs, ka ne velti filmas veidotāji savu „Amerikas ražojumu” izvēlējās prezentēt šeit.
Filma ar amerikānisku skatījumu
Pirms pirmizrādes skatītāji pārrunā to, ka filmai ir jābūt citādākai nekā klasiskajām latviešu veidotajām filmām, jo „Amerikas režisoru skatījums ir citādāks un galvenajās lomās ir kino aktieri, kuri pilnībā iejūtas savās lomās, nevis teātra aktieri.”
Filma iesākas ar stilīgiem titriem, nedaudz dīvainiem, bet, skaidrs ir viens, ne latviešiem raksturīgiem. Pa ekrānu virmo dažādi stilizēti veidoti cilvēciņi, ceļazīmes un uzraksti, kuri netieši vēsta, ka lielākais filmas tapšanā ieguldītais darbs ir tieši Mika Ozoliņa.
Filmas scenārijs ir veidots, balstoties uz igauņu dramaturga Jāna Tjates lugas „Bungee Jumping” motīviem. Komēdija ir par Džonu (Loklins Munro) un Lauru (Agnese Zeltiņa), kas negaidītu laika apstākļu dēļ spiesti lūgt pajumti ceļazīmju krāsotāja Raula (Roberts Paiks Daniels) mājā. Taču Rauls pavisam drīz kļūst kā apsēsts ar Lauru un saprot, ka viņu tikšanās ir liktenis, tāpēc par atsacīšanos no meitenes Džonam piesola vairākus miljonus dolāru. Tam visam pa vidu ir nauda, attiecību peripetijas un gangsteru cienīgi elementi. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tā ir komēdija. Komēdija, kurā izmantotas mazās epizodes bieži vien atklāj naivumu un nevainīgu muļķību, tieši tādēļ izraisot patiesu smaidu.
Kino pret teātri
Jāsecina, ka filmas galvenie varoņi ir tie, kas ir tik kolorīti, ka runā paši par sevi, tāpēc nešķiet, ka šī filma varētu iztikt bez Roberta Paika Daniela atveidotā varoņa vājprāta un apsēstības ar Lauru, kas izskatās tik ticami, ka pat brīžam izraisa žēlumu un vilšanos par to, ka viņa sirds tiek salauzta. Savukārt Loklina Munro patiesās emocijas un lieliskā saspēle ar Raulu rada vienkārši perfektas Amerikas komēdijas auru.
Tomēr vilties lika tas, ka šīs filmas galvenās lomas atveidotājas Agneses Zeltiņas teātra pieredze bija jūtama arī uz kino ekrāna. To pamanīja arī filmas apmeklētāji, kuri pēc seansa bija vīlušies. „Agneses Zeltiņas sniegums bija nepārliecinošs un varēja redzēt, ka viņa nav kino aktrise”, sacīja skatītāja. Latvijā tā ir prakse, kad teātra aktieri dažbrīd iesaistās kino, bet šajā gadījumā tas ir traucējoši. Iespējams vaina ir galvenajā varonē, kura ir blondīne un kuras izteikumi aprobežojas vien pāris vienkāršos teikumos, latviešu valodā iekliegtā saucienā “Aizveries” un pāris spiedzienos, tomēr seja paliek bez dzīvīguma, tāpat kā tēlojums. Tas acīs krita tieši šo tēlu kontrasta dēļ – divi Amerikas kino aktieri un aktrise, kuras izglītība galvenokārt mērojama ar teātra spēles diplomu. Pat šķiet, ja nebūtu Agneses Zeltiņas, tad filma neatšķirtos no tām komēdijām, kas filmētas otrpus okeānam un skatāmas mūsu pašu “Forum Cinemas” lielajās zālēs.
Protams, tas viss ir jāredz pašam - gan aktieru spēle, gan kolorītās personālijas, gan amerikāniskais domāšanas stils, gan filmā neiekļautie kadri. Tie ir kā medus maize, pēc nedaudz samāksloti un neveikli veidotām filmas beigām.
Latvijai pašai savs „kases grāvējs”?
Pirms filmas sākuma tās veidotāji bilda kādu vārdu. Daudzi runā par Mika Ozoliņa un Agneses Zeltiņas projektu, bet šoreiz arī galvenajam filmas investoram - Viesturam Tamužam – bija kas sakāms. Viņš atklāja, ka ir ieguldījis naudu, lai nopelnītu. „Viens miljons dolāru katram”, tāds ir viņa ekonomiskais aprēķins, kad runa ir par to, cik daudz tiks nopelnīts. Šķiet, nedaudz optimistiski, ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju, bet, iespējams, pašreklāmas kampaņa ir nostrādājusi.
Kino kritiķe Daira Āboliņa „Latvijas Televīzijai” sacīja, ka „apsveicama ir filmas veidotāju apņēmība, bet šīs filmas pašreklāma ir lielāka nekā šāda notikuma nozīmīgums Latvijai.” No viņas sacītā varēja noprast, ka filma nevarētu tikt iesniegta kino festivāliem, jo tai pietrūkst „pievienotās vērtības”. Jāpiebilst, ka kino festivāls „Lielais Kristaps” jau noraidīja filmas iekļaušanu festivāla programmā.
Pēc neoficiāli iegūtas informācijas, filmu bija iecerēts izrādīt kinoteātrī „Rīga”, tomēr filmas veidotājiem ar kinoteātra vadību nebija sanācis vienoties par noteikumiem. Filmas veidotāji vēlējās, lai to būtu iespējams noskatīties mēnesi, savukārt kinoteātra vadība piedāvāja tikai divas nedēļas. Uzturot savas ambīcijas, „Es gribu tavu meiču” no 30. oktobra būs iespēja skatīties kinoteātrī „Forum Cinemas”, jāpiebilst, ka arī tikai divas nedēļas.