Pirmdiena, 16.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Alvīne;

Ticības spēks. Izrāde “Svētceļnieks” Ģertrūdes ielas teātrī

Eņģelis, 07.04.2010. 12:47 | komentāri (1)

Ko jūs darītu, ja jūsu vecāki ietu bojā, vecākais brālis mantkārības un rakstura vājuma dēļ nonāktu neceļos, pēc tam nomirtu jūsu vecvecāki, kas nodarbojušies ar ģimenes uzturēšanu, brālis izdarītu pašnāvību, pirms tam nodedzinot jūsu privātīpašumu, un pēc tam arī mīļotā sieva dotos uz citiem dārziem augļus vākt? Somu režisora Kristiana Smedsa lugas “Svētceļnieks” interpretācijā šīs atbildes sniedz latviešu jaunie režisori.
Ticības spēks. Izrāde “Svētceļnieks” Ģertrūdes ielas teātrī

Galerijas:

 

Pašas lugas iestudēšana latviešu valodā jau ir diezgan liels piedzīvojums un laika gājums. Vispirms jau tāpēc, ka pats “Svētceļnieks” ir nezināma krievu autora 19.gadsimtā radītā leģenda par kādu pareizticīgo un viņa ceļojumu visas dzīves garumā, ko pašā sākumā sadzird Somijā dibinātā apvienība “Houkka Bros” ar jau pieminēto Smedsu priekšgalā. Tad izrāde pirmo reizi atceļo uz Latviju 2005.gadā, “Homo Novus” festivāla ietvaros, pēc tam Ilzes Matisones tulkojumā tiek lasīta kā luga 2009. gada maijā “United Intimacy” rīkotajos jaunās dramaturģijas lasījumos. Tieši tajā mirklī jaunās paaudzes režisors Kārlis Krūmiņš un viņa kolēģi Artis Drozdovs, Juris Jonelis un Valters Sīlis (titulloma) saprot, ka, ņemot par pamatu Kristiana un viņa domubiedru radīto izspēli, pielietojot galdu, ar krītiņiem radītu stāsta ilustrējumu uz tā un nedaudz priekšmetu apspēles, Latvijā ir jārada šīs lugas pašmāju versija.

Skatuves vidū atrodas liels galds, kurš vēlāk kalpo par tāfeli un savdabīgu karti, pie katras galda malas sēž aktieris un muzicē, līdz beidzot pienāk svētceļnieks (V. Sīlis) un sāk dziedāt. Uzreiz redzams, ka viņš nav nekāds lielais vokālists, taču tajā mirklī viss pieder pie lietas – naivas, nedaudz kaunīgas un nepārliecinoši pārliecinošas balss izteiksmes definē galveno varoni kā sirsnīgu, aizrautīgu ticētāju, kurš no pašiem dziļumiem nekad nevar būt ļauns un bieži ir nepārliecināts par sevi. Taču tad, kad notiek pēdējais, savu spēku Sīļa atveidotais tēls rod Dieva vārdā un viņa pieminēšanā trīs, sešu vai astoņpadsmit tūkstošos reižu.

Kamēr Valtera persona dodas šajā krāsainajā (vizuāli  melnbaltajā) ceļojumā ar savu veco Bībeli rokās un daudziem ar kristietību saistītiem argumentiem, tikmēr Drozdovs piespēlē basu (starp citu, vokāli instrumentālais ansamblis “Funky Afternoon”) un Jonelis akustisko ģitāru, reizē arī animējot uz galda notiekošo, tēlojot iedzērušus zaldātus un pārējās šajā “Svētceļnieka” dzīves gājumā pieredzētās svarīgās personas. Un ko Krūmiņš? Veikli un gaumīgi nodedzina galvenā varoņa māju, šad tad ierunā pāris lūgšanu un pa brītiņam iespaida akordeona akordus vai iepūš blumīzerī. Tiem, kuri varbūt nezina viņa lomu izrādē, varētu likties, ka šis aktieris tāds haltūrists vien ir. Bet no otras puses liekas oriģināli, ka pats režisors tās laikā atrodas uz skatuves, lai it kā neredzami un reizē varbūt redzami kontrolētu izrādes gaitu rokas stiepiena attālumā.

Aptuveni stundas laikā Sīļa spēlētais varonis paspēj izklāstīt ļoti daudz dažādu cilvēku stāstus, kas tad arī krustojas ar viņa paša. Tomēr šis tēls ir iespaidīgs maksimālists. Nu gluži tāpat kā liela daļa cilvēku, un viņš savas ticības apliecināšanā skatītājiem brīžiem liek tikai pasmīkņāt, bet reizēm vien klusi pie sevis noteikt – tas cilvēks taču ir slims. Varbūt. Bet varbūt tikai neaprakstāmi pārlaimīgs. Sākot dzīvi kā naivs puišelis (un tāds pats arī paliekot visu izrādes laiku – pārāk lielā kreklā un pārlieku uzrautās ūzās), tad pārejot nemitīgā lugšanu un ceļojumu stadijā, līdz beidzot nereti sasniedzot paranormālu eiforiju, ko rada viņa neveselīgā Dieva piesaukšana un apelēšana pie tā. Visa šī izturēšanās izskatās kā analizēts un krietni apstrādāts “Jaunā viļņa” vai Amerikas “telšu adventistu” sanākšanas un pestīšanas vēstnieka dzīves uzskatu un uzstāšanās modelis. Varbūt cilvēki, kas cieši tic Dievam un viņa spēkam, pārliecinoši piekrīt Svētceļnieka teiktajam un neslēpti apbrīno viņa nevaldāmo un divdesmit pirmajā gadsimtā neraksturīgo stipro pieķeršanos Jēzum Kristum. Turpretī pārējie Svētceļniekā saskata pilnīgas identitātes zudumu un prāta atsvešināšanos no ķermeņa. (Par pretējo it kā cīnās galvenais tēls.)

Taču Krūmiņa režisētā luga nebūt nemēģina sadalīt cilvēkus divās, iespējams, karojošās frontēs. Šīs lugas teksts, pārnests mūsdienīgā vīzē, māca paturēt tās vērtības, kas bijušas svētas ne tikai dievticīgajiem vai baznīcā gājējiem vairākus simtus gadu atpakaļ, bet visiem cilvēkiem, kuri savu mūžu grib padarīt labāku, pozitīvāku un, domājams, arī piepildītāku un atrisinātu. To, kā uztvert “Svētceļnieka” garīgo un fizisko saturu, jāapzinās pašam skatītājam un jāskatās gan no sava viedokļa, gan no pārējiem situācijas un tēlu aspektiem. Ne jau katram gadās tik smaga bērnība un jaunība, kā šim vīrietim. Un, ja spēka, balsta un labā, gādīgā Kunga un pavēlnieka vietā nav līdzcilvēku, palīdzība jāmeklē citur. Kur un vai pareizi?

Foto: Kārlis Bergs

 

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV