Svētdiena, 15.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Jana, Johanna, Hanna;

Saltā Slodze. Izrāde “Aļaska” Ģertrūdes ielas teātrī

Eņģelis, 20.04.2010. 10:05 | komentāri (1)

Gīsenes Teātra institūta pagodinātais ASV štats Aļaska ir 26 reizes lielāks par Latviju, taču pēc cilvēku skaita tajā dzīvo vien knapa Rīga. Šādos apstākļos, kad temperatūras mēdz noslīdēt krietni zem nulles, ir jāiemācās paļauties uz kādu un jāzina, kā strādāt komandā.
Saltā Slodze. Izrāde “Aļaska” Ģertrūdes ielas teātrī

Galerijas:

Par to arī stāsts, kas ritēja uz Ģertrūdes ielas teātra skatuves 17. aprīļa vakarā. Stāsts par izturību, par otra izjušanu un definīciju komandas darbam. Ferdinands Klusners un Kriss Hercogs, palīdzot Aleksandram Baueram, Lisai Švālbai, Jasmīnai Jeratei un Almai Velnerei Bo, uz skatuves stundu ilgajā izrādē rada aukstu un nejūtīgu vīziju, noslēpjot katrā izrādes varonī kūsājošo vēlmi kustēties pretī dzīves plūdumam un būt individuālistam. Salta, Aļaskas drudžaini palsās nakts pārpilna skaņu dunoņa, niecīgi gaismas stari un ķermeņa muskuļu pārslodzes drebēšana, kas izskatās pēc tiem refleksiem, ko izsauc aukstums.

Pati izrāde sastāv no daudziem jautājumiem, un daļu no tiem paši aktieri mēģina atbildēt sarunā pēc izrādes. Vai komandā vieglāk izdzīvot kā vienpatim? Vai būt komandā ir tikpat labi kā dzīvot pēc augstāka tempa un vai mums tomēr kādam jāpievienojas, lai atkal bezmērķīgi apstātos kādā no dzīves augšuplejām? Un viena no galvenajām problēmām – vai mums ir jābūt daļai no grupas, lai izdzīvotu? Protams, ja par piemēru tiek ņemta šī lokalizācija Aļaskā, tad komandas darbs ir vienīgais, kas atliek, – pārējais nodrošina nelāgu un ātru nāvi. Tiesa, to paši izrādes veidotāji nepasaka, ne vārdiski, ne arī ar kustībām. Varbūt vienīgi ar kādas Frankfurtes futbola komandas himnu izrādes beigās, kas ar bērnu dziesmas melodijas palīdzību aicina visiem nepadoties, jo uz mums paļaujas komanda un mēs paļaujamies uz to, taču arī tas lielajā kontekstā ir diezgan nepārliecinoši.

Izrāde sākas, kad kapa klusumā un piķa melnā tumsā skatuves četrotne sāk klaudzināt ar rokām pret grīdu, radot, iespējams, kāda ledus gabala krakšķēšanu šajā Aļaskas nakts imitācijā, kas beigās pārvēršas par kailu prožektoru spīdēšanu uz pašu aktieru sastingušajiem ķermeņiem. Bauers diezgan kaitinoši smaida, ar nošķiebtu dzimšanas dienas cepurīti pie auss, un visas viņu kustības ir kā ļoti lēnā filmā – rokas tiek lēnām paceltas, te sinhroni, te asinhroni ar pārējiem, vispirms uz sāniem, tad uz priekšu, un tad kopā. Pēc tam, kamēr trīs no izrādes spēlētājiem dodas kā tāds simtkājis apkārt pa skatuvi, tikmēr viena ietur distanci, līdz beidzot, paātrinot tempu, pietuvojas grupai un šķietami jūtas atvieglota. Un tad, Baueram vēl aizvien, bet nu jau grūtāk smaidot, notiek tas, kas valda pusē izrādes – visi četri tēli nemākslinieciski ieliek sevi pussēdus stājā un, sākot ar atbalstītām rokām uz augšlieliem, sāk nekustīgi pozēt. Katras roku pozīciju maiņas tiek veiktas precīzi ik pēc piecām minūtēm, un šajā izrādes daļā arī notiek vislielākā ķermeņa noslodze – vispirms sāk drebēt kājas un pēc tam muskuļi pakrūtē, kas apvienojas ar visu pārējo muskuļu grupu reakcijām. Vienam tek siekala, otrs šķiet no šīs drebēšanas apraudāsies. Un tā piecminūti pēc piecminūtes. Beigās jau šķiet, ka kāds no viņiem neizturēs, un rodas vēl kāds jautājums – kurš no aktieriem ir vadonis un rāda pārējiem klasi un līmeni, kā koncentrēties un nepazaudēt formu. Izrādās, ka katru izrādi cits. Un ne vienmēr tas, kurš priekšā. Un tas viss noslēdzas ar vienas no meitenēm dziedājumu vācu valodā (jau pieminētā himna), kas aicina būt vienotiem un stipriem. Šajā mirklī viņas ķermenis ir tik noguris, ka šķietami nav spēka nodziedāt līdz galam. Piepūloties tomēr izdodas.

Tomēr, lai cik interesanta divdesmit pirmā gadsimta cilvēkam neliktos ķermeņa maksimālo pozīciju meklēšana, ne mirkli nepamet doma, ka šī izrāde ik pēc katras tās piecminūtes apgāž visu, kas teikts tās relīzē un pēc tam režisora un pašu aktieru vārdiem. Ne brīdi neliekas, ka viņi strādā kā vienots veselums - te vienīgais skatuves puisis ne mirkli nodefinētu iemeslu dēļ vienīgais arī smaida, te tā pati meitene, kas skrien pakaļ šim nelielajam pūlim, izrādes sākumā atrodas pavisam nost no pārējiem, dziesmu dzied tikai viena meitene (kaut gan pārējie diezgan kopistiski pavērš prožektorus pret skatītājiem) un mirkļos, kad izdziest gaisma, tēli nomaina pozīciju un nedaudz detonizē muskuļus, taču katrs savā veidā. Nekādā gadījumā arī vairs nevar uzdot jautājumu, kurš no viņiem ir vadonis un stiprākais, jo, kā vēlāk atklājas, izrāde ir precīzi sadalīta pa piecminūtēm, kas simtprocentīgi noārda jebkādas šaubas par kāda no grupas vēlmi būt “uguns nesējam”. Katrs no viņiem jau zina, cik ir jāiztur, un tāpēc vairs nav ne nieka intrigas – vai kāds salūzīs vai nē.

Lai gan konceptuāli un idejiski “Aļaska” ir diezgan interesanta satura kustību teātra luga, tomēr aktierspēli slavēt būs pāragri. Ik pēc katra tumsas punkta mutē jūtama neliela amatierisma garša (tiesa, viņi ir studenti), kas sajaucas ar pilnīgu emocionālā satura trūkumu. Un, pats galvenais, lielākā daļa kustību, izrādes elementu un veikto darbību, kas, starp citu, ļoti precīzi un horeogrāfiski saliktas vienā paketē, ir pilnīgi beznosacījuma. Lai arī kā sev jautātu, kāpēc viss notiek tā, kā iecerējuši šie jaunie Gīsenes Teātra institūta aktieri, pamatojumu tam ir tik pat daudz, kā cilvēku skaits katrā Aļaskas štata kvadrātmetrā – tātad gaužām maz. Taču viens liels pluss šai izrādei gan ir. To var nosaukt par procesuālo uzstāšanos – performanci, kuru nav jāredz no sākuma vai arī līdz beigām. Kurai var piebiedroties un agrāk vai vēlāk aiziet, un nav jābaidās, ka skatītājs kaut ko būtu pazaudējis. Tā ir kā ritums, kas izrauts no kādas lielas dzīves un, ielikts atpakaļ, turpina iet to pašu neapstādināmo gaitu – procesu.

 

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV