Pirmdiena, 21.Oktobris 2019. » Vārdadienas svin: Severīns, Urzula;

Pilnīgi puišeļi. Izrāde “Männersache” Ģertrūdes ielas teātrī

Eņģelis, 30.04.2010. 19:09 | komentāri (4)

Jums ir vēl tikai pāris iespēju redzēt (kamēr vēl nav sācies viesizrāžu bums), cik graciozi, skaisti, izskatīgi un fiziski perfekti, bet reizē nožēlojami, patētiski un banāli mēdz būt vīrieši ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Izrāde “Männersache” (Vīru lietas – vācu val.) stāsta par šī dzimuma pārstāvjiem, viņu uztverēm, vēlmēm, sapņiem, mazajām neģēlībām, kas vēršas lielas un ļaunākajiem iekāres murgiem.
Pilnīgi puišeļi. Izrāde “Männersache” Ģertrūdes ielas teātrī

Kad oktobra beigās slovēņu horeogrāfa Branto Potočana “Männersache” (vieglāk uztvert kā “Menerzahe”) parādījās “uz ekrāniem”, tas tika uztverts kā pozitīvs skandāls. Polijā celta augstos pjedestālos, novērtēta Slovēnijā un, protams, Latvijā izvirzīta laikraksta “Diena” Gada balvai kultūrā. (Tiesa, gan zaudējusi daudzu apmeklētāju acīs zemākas kvalitātes “Zelta Zirgam” Valmieras Drāmas teātrī.) Stāsts, kuru izstāsta četri vīrieši - Olgas Žitluhinas dejas kompānijas audzēkņi - Dmitrijs Gaitjukevičs, Andris Kačanovskis, Valērijs Oļehno, kā arī Aigars Apinis no Valmieras Drāmas teātra, ir kā ilustrācija standarta (uzsvērt – standarta) vīrieša vērtību un izklaides skalai. Cik tālu savā liderībā, niknumā un vēlmē izcelties vai būt atbalstītam no pārējo biedru puses var aiziet pamatīgs maskulīnais tips, un cik nenopietni un pamuļķīgi tas viss izskatās no malas. Tieši pēdējais fakts izsaka daudz vairāk nekā iepriekšējie, jo savu izturēšanos, dzīves veidu un viedumu/ muļķību mēs no malas nevaram iztēloties, kamēr vien par to neaizdomājamies. Bet jautājums ir – vai šādiem tusētājiem, lielībniekiem un vieglu brunču medniekiem maz rūp un, ja rūp, vai viņi maz zina, kā tas ir – analizēt pašam sevi.

Izrāde, kuras sākumā tiek definēta vīrieša nelielā atkarība no draugu viedokļa un reizēm pārāk lielā atkarība sava viedokļa izteikšanā. Plus vēl tas, ka katra aina no dzīves ir kā teorētiska vai fiziska sacensība, “atjautības” pārbaude un dižošanās, kas ne vienmēr noved pie kaut kā laba. Katrs no četriem tēliem, ietērpies pēc viņu vīzes stilīgā un iekārojamā apģērbā, izstāsta savu stāstu par neizjaucamo brālību. Bet reizēm savā dziļajā brālības sajūtā zūd apkārtējā pasaule, pieklājības normas un saprāta paliekas, kad tomēr tiek domāts tikai par sevi, arī tajos mirkļos, kad pa jokam sitot otram biedram pa “pļešķu”, paša smadzenēs nerodas nekāda vizualizācija par to, kā būtu, ja cietēja lomā būtu pats sitējs. Dzīvo vienreiz, neatskatoties. Šķiet tāda devīze. Pat ne arī uz savām kļūdām.

Bet tad, mirklī, kad kāds no “draudziņiem” ir “pazīmējies” kā reiva vai kā tiešām skaistas breakdance performances lietpratējs, vēl viens iztēlojas sevi kā fotogrāfu - baletdejotāju, bet pēdējais ir vienkārši superīgs čalis, savas vīzdegunības iespaidā negatīvās emocijas no visvairāk apceltā (šajā mirklī Kačanovskis) izlaužas kā niknuma un patiešām dziļas emocionālās līnijas pārdzīvojums. Kā neticama, atklāta un valdzinoši izstrādāta baleta etīde. Ar to simbolizējot vīrieša maigumu, trausluma gammu un vienkārši plašāku dvēseli, kā viņš pats jebkad ir iztēlojies. Pēc tam pa vidu paslīd Valērija Oļehno vientulības bezspēks un bezizejas situācijas paspilgtināšana un neaptveramība, no kuras viņu tomēr izvelk kāds no lieliskajiem draugiem. Un kulminācija vīriešu kārtas kanonizētā pārstāvja padevībā un situācijas patiesajā nenovērtēšanā iestājas mirklī, kad, kā karsta un pikanta “elles radība” sievietes formā, uz skatuves parādās Dmitrijs Gaitjukevičs. Netieša norāde uz to, kā šie vīrieši uztver pretējo dzimuma pārstāvi, kura zina, ko grib, un nepadodas katra “kustoņa” lieliskajām smaržām un nepārliecinošajām izdarībām. Sajūta tāda, ka sieviete ir kā pa riņķi rotējoša spuldzīte, kuru notvert un kurai pieķerties steidz pavisam sekli un gaismu alkstoši naktstauriņi. Rezultāts jau nojaušams – kaisle un lētie prieki vēršas pavisam groteski, murgaini un šim vīrietim (Aigars Apinis) neaptverami. Un tā lampa, kuru kāds beidzot noķēris, nežēlīgi, bet pati izbaudot, sadedzina savu trauslo upuri.

Taču izrāde nebūtu nekas, ja tajā nepiedalītos Jānis un Dāvis Burmeisteri (TESA) un Raitis Ābele (Das Sonntags Legion; Soundarcade). Tieši viņu dažādos stilos variējošā mūzika, kuras galvenā dzīsla tek alternatīvās un postroka mūzikas ārēs, izsaka katru situāciju, lai cik drastiska, lēna un nemainīga, un nožēlojama tā nebūtu. Nedaudz drone ambient, nedaudz rokenrola, nedaudz blūza, džeza un mazliet vairāk psihodēlijas. Un, skaņa, kas sakulta ar precīzu apgaismošanu un pašu puišu pēdējo etīžu virtuozo un vernisāžisko akrobātikas paņēmienu izpildi, liek ievilkt elpu un pēc tam nesaprast, kad tā jāizelpo. Pēc aptuveni stundas garās izrādes vairs nav šaubu, kurai izrādei kā pretspērienu radīja “Teātra Observatorijas” “Blūzs. Vita. Nova”. Ja blūza saldmelanholisko psihiski nelīdzsvaroto sievietes tēlu izspēlēja Vita Balčunaite, tad šeit, atklājot “veču” dabu kā melns uz balta, ar enerģisko alternatīvo mūziku par mūsu dažbrīd neadekvāto un nejēdzīgo izturēšanos pārliecināja šie puiši. Labāk gan parādīt, nevis pārliecināt. Jo, ja tomēr atskatās uz savām kļūdām, paliek ne tikai kauns. Dzīvē tomēr ir vientulīgi, saldi, žēli un, lai kā daži vīrieši nevēlētos, maigi.

Izrādi „Mannersache” vēl var paspēt noskatīties 30. aprīlī un 2. maijā plkst. 19:00 Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī, Ģertrūdes ielā 101 A.

Vairāk foto no izrādes.

Foto: Kārlis Bergs

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV