Vēstulēs Judīte Zuika stāsta par dzīvi Vācijā, darba dienestā, tad pēckara apstākļos un beidzot – emigrācijā, Austrālijā. Judītei bija vērīga acs un literāras dotības. Viņa rakstīja arī dzejoļus, vēlējās kļūt par rakstnieci. Publicējusies izdevumā „Skolu Dzīve", viens dzejolis 1939. gadā publicēts arī laikrakstā „Tēvijas Sargs". Judītes vēstules ir tik izteiksmīgas literārā talanta dēļ, lielisks ir viņas apraksts par mēnesi ilgo braucienu ar kuģi uz Austrāliju.
Kā grāmatas ievadā raksta Rasma Vizbulīte Vīlipa, „gadiem ritot, pienāk laiks, kad personiskais iegūst plašāku skanējumu, tas var pat kļūt par laikmeta liecību un uzrunāt citas paaudzes. Senas vēstules ļauj emocionāli izprast svarīgus pagātnes notikumus. Domāju, ka šī publikācija ir savā ziņā mūsu tautas likteņstāsts, atspoguļots vienas ģimenes pārdzīvotajā, tāpēc negribējās ļaut tām izzust, izdziestot kādreiz ar zīmuli uz slikta papīra rakstītajām rindiņām".
