Ceturtdiena, 28.Maijs 2020. » Vārdadienas svin: Vilhelms, Vilis;

Kristiana Smedsa iestudētā „Kaija” festivāla Homo Novus ietvaros

Ingrīda Ivane, 24.09.2007. 11:00

Somu režisors – brīvmākslinieks Kristians Smedss patlaban ir viens no vadošajiem somu režisoriem, kura iestudējumi parādās ne vien uz Somijas, bet arī uz Igaunijas un Lietuvas skatuvēm.
Kristiana Smedsa iestudētā „Kaija” festivāla Homo Novus ietvaros

Kristiana Smedsa mākslinieciskā virzība nenoliedzami bijusi strauja – 90. gadu sākumā pabeidzis dramaturģijas un režijas studijas Somijā, viņš 1996. gadā nodibināja Takomo teātri Helsinkos, vēlāk bija Kajāni pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs līdz beidzot kopā ar draugiem tika izveidota apvienība Houkka Bros un iestudētas divas izrādes, no kurām pirmā – pareizticīgo leģenda Svētceļnieks (2005) Homo Novus ietvaros savulaik izrādīta Latvijā. Pirms tam gan viņš jau paguva viesojies festivālā ar izrādi – roka balādi Voiceks (2003). Kaija ir viņa otrā sadarbība ar Von Krahl teātri Igaunijā.

Igauņu teātris Von Krahl, kas dibināts 1992. gada, faktisko darbību, tāds kā šobrīd, sācis pēc reorganizācijas 1998. gadā, kad tajā darbu sākusi arī pastāvīgā trupa sešu cilvēku apjomā. Ik gadu top apmēram 4 lieli iestudējumi un vairākas mazas muzikālas, performances, projekti, hepeningi. Teātris ķeras arī pie nopietniem tematiem, programmā vīd tādi vārdi kā Hamlets un Fausts.

Neatkarīgais teātris „Skatuve”. Skatītāju vietas atrodas uz īpaši šai izrādei izveidotas pakāpjveida konstrukcijas, lejā neliels spēles laukums, fonā, aiz skatuves, bīdāmās durvis, caur un pa kurām ierodas lugas tēli.

Visas vietas aizpildītas, ieradušies lielākoties ar teātri saistītie ļaudis. Secinot, ka no sēdvietas vieglāk pārskatīt priekšā sēdošo pakaušus, nekā skatuvi, iekārtojos mazliet neērtākā toties no redzamības viedokļa ideālā vietā – augšā pie gaismotājiem uz stieņa/apmales, kas aiz krēsliem veido sēdvietu trepīšu pašu augšmalu.

No vienas puses tiek izmantotas vispārzināmas provokācijas metodes un tai pat laikā, lai arī zināmas, tās šoreiz ir absolūti iedarbīgas, sākot ar spoguli, kas izrādes sākumā vērsts pret skatītājiem. Spogulī notvertais prožektora stars ar desmitkāršu spēku griežas skatītāju acis. Un ilgi. Un izturību pieprasoši.

Režisoram Smedsam tīk mulsināt skatītājus ar šķietamām klišejām un priekšstatiem, tikko liekas atkosts izmatotais paņēmiens viņš to pagriež pavisam citādi. Ir brīži, kad patiesi nākas sēdēt pavērtu muti, no efektu emociju gūzmas, kas gāžas pār nabaga skatītāja galvu. Atsevišķi impulsu virknes, pa brīžam groteska un humors ļauj skatītājam brīdi uzelpot, lai atkal no jauna aizsistu elpu.
Pirmais, kas parasti minēts šī darba sakarā, ir Arkadinas tēls, kuru šoreiz atveido vīrietis, viens no padomju kulta aktieriem – Lembits Ulfsaks. Gara auguma stiegrais Ulfsaks, paplāniem matiem un brillēm, melnā kleitā ar dekoltē un mežģīņotā apakšveļā, neapšaubāmi atklāj novecojošas būtnes, kura to, protams, nespēj atzīt ne kā aktrise, ne kā sieviete, traģēdiju un izmisumu; teatrālie žesti un izteiksme iegūst patiešām grotesku efektu. Otrs ir fakts, ka Arkadinas dēlu atveido paša Lembita Ulfsaka dēls Juhans, tādējādi režisors tiecas paaudžu konfliktu kāpināt vismaz kvadrātā, velkot paralēles vai drīzāk nojaucot robežas starp realitāti un fikciju, kas uzskatāmi parādās izrādes sākumā, Konstantīnam/Juhanam iestarpinot apmēram tādas frāzes, kā – mana māte, kas ir mans faktiskais tēvs, darīja to un to.

Parādās arī citi iestarpinājumi, kas laiku pa laikam nojauc jau labi iejutušamies skatītājam teātra realitātes sajūtu, iemetot viņu atpakaļ faktiskajā realitātē, tāda ir Mašas atzīšanās Konstantīnam, „netīši” pārsakoties un vispirms uzrunājot viņu par Juhanu, tāds arī aktiera Erki Laura (Jakova) pieteikums, ka nākamā aina veltīta viņa vecākiem.

Tādas pat ģimeniskas saites saista arī Trigorina un Semjona lomas atveidotājus, kuriem gan šajā iestudējumā nekāda sakāpināta konflikta nav. Arī citi tēli piedzīvojuši pārmaiņas – Sorins pārtapis sieviešu dzimtē (Helgi Sallo), Maša (Tīna Tauraite) kļuvusi par vienu centrālajiem tēliem.

Viss sākas ar pārtapšanu, Juhans lēni grimējas pie tēva turēta spoguļa. Iesākumā tiek uzlikts balts pūderis un tad, kā pēc labākajām pagājušā gadsimta 20.-to gadu tradīcijām, melni nokrāsotas acis, tas sanāk paradoksāli – ar ārēju teatralitāti iestāties pret teatralitāti vispār.

Kaijas sižets, domāju, daļai zināms, pāris vārdos rezumējot – tipiski „čehoviskie”, dzīves garlaikotie ļaudis, kuru sakāpinātās emocijas, kas ilgi gruzdējušas zemsedzē pēkšņi izlaužas un noposta visu. Tas ir gan Konstantīna – jauna, vēl neatzīta, ambicioza un šaubu mākta rakstnieka konflikts ar māti, slavenu aktrisi, kurai ir savi uzskati par to, kas ir un kas nav māksla un dēls, viņasprāt, neapšaubāmi pieder pie nemākslas vai vismaz vēl ne mākslas radītājiem. Maša, kas bezcerīgi mīl Konstantīnu, pretmīlestības trūkums noved viņu līdz histēriskam izmisumam. Ņina, kas savukārt dāsni top apveltīta ar Kostjas mīlestību, ļaujas mirkļa emocijām, kas pāraug apsēstā mīlestībā pret gados pavecu populāru literātu brunčumednieku, gadījuma pēc, Konstantīna mātes mīļoto.
Interesanta vizuālā koķetērija. Krievijas lauku aristokrātiskā sabiedrība: Konstantīns – vienkāršs puisis kedās un, vizuāli parodējot, Avrilas tipa Maša – gaišmataina būtne skolnieces blūzītē, īsos svārciņos un šlipsi. Ņina – zilā kleitiņā un mazliet nobrukušās baltās zeķbiksēs.

Kā izrādes autori minēti Antons Čehovs un Kristians Smedss, un tas nav bez pamata, palaikam pat rodas jautājums vai tā tiešām ir „Kaija”, vai tas vispār ir Čehovs, bet nebūtu ko atbildēt uz pretjautājumu, vai ir iemesls to apšaubīt. Režisora ieguldījums šoreiz gana pamatīgs, viņš tekstu krietni mainījis, paturot atpazīstamības robežas un tai pat laikā meistarīgi tās sagrozot gluži citādā interpretācijā. Gribētos teikt, ka viņš papildinājis izrādi ar to, ko varoņi ietvēruši tikai zemtekstos vai noklusējuši vispār, šoreiz apspiestās emocijas laužas laukā gan cenzētos, gan necenzētos izteikumos, eksplozīvi un dabiski, kā jau tas šādās situācijās notiek, neieturot mākslīgu estētiku labas gaumes un pieklājības robežās. Uzliesmo kaislības, tās ieguvušas ārēju formu un neapvaldītu darbību, ja reiz ir tā, ka jāiet šauties, tad kāda vairs tur skaista parunāšana par šo-to-neko?!

Spilgtas ir Mašas un Ņinas saspēles, kur maigums un kaislība starp abām ir uz galēji sasprindzinātas robežas, Ņina glāsta un skūpsta Mašas seju, tai pat laikā viņas virmojošas emocijas ir vismaz tādas, ka gribētos šo savu draudzeni-konkurenti nožņaugt. Līdzīga arī Arkadinas, Mašas un Trigorina sastapšanas, kad aizvainotā sieviete, kuru mīļākais pametis jauna skuķēna dēļ un kura ir gatava šo meitēnu piebeigt, tas izvēršas traģikomiskā ainā, kad Arkadina, skanot „Zvaigžņu karu” mūzikai, ar „gaismas zobenu” rokās vajā baltā kleitiņā ģērbto, pirms mirkļa vēl pa septītajām debesīm plīvojošo, Ņinu.

Tradicionāli jau zināmie, nebūt ne novatorie provokācijas paņēmieni šoreiz iedarbojas. Piemēram, aina izrādes iesākumā ar Konstantīna iestudēto lugu, kuru noskatīties aicināti visi mājas ļaudis un paziņas. Viņi sasēžas pretim skatītājiem un notiek abpusēja saskatīšanās vairāku minūšu garumā. Liekās, nu tipisks paņēmiens, Konstantīna dekadentiskā izrāde, aizstāta ar izrādi, ko aktieriem sagādā skatītāji. Brīdi vēlāk, kad māte ierunājas, taujājot dēlam, kur palikusi izrāde un saņem atbildi, ka tā jau sākusies, liekas šis priekšstats varētu pilnīgi apstiprināties. Bet nē, mirkli vēlāk, patiešām sākas izrāde izrādē. Gaismas nodziest, izņemot šaudīgu pleķīti mazās skatuvītes centrā, kur virpuļo Ņina, fonā dārd negaiss, gaišzils prožektors ieslīpi raida saraustītus gaismas starus, kas atgādina lietus lāses, tad ugunīgas un liesmojošas krāsas, un dūmi, un apdullinoši iedārdas Nika Keiva „Do You Love Me” gotiski drūmie akordi.

Attiecībā uz pārējo izmantoto mūziku, tā ir tik pat savdabīga kā viss pārējais, bet nevienā brīdī nav pat domas protestēt, ka, piemēram, Rammstein „Sonne” vai John Williams tēma no „Zvaigžņu kariem” te neiederētos, turpat blakus tik pat labi arī klasiski motīvi no Arvo Pērta, Rimska-Korsakova un Borodina.

Kaija, lugas caurviju motīvs un simbols. Asiņainā kaija, ko Konstantīns nošāvis atnes Ņinai, viņu attiecībām atsalstot. Ņina aizmiegtām acīm un ieplestu muti gaidījusi Kostjas pārsteigumu. Domājams saldu. Mirkli vēlāk pār pārsteigtās, zilajā kleitā tērptās, meitenes seju tek lejup tas, kas palicis pāri no sarkaniem tomātiem.

Diskutējamais jautājums par to, kurš no varoņiem tad īsti ir asociējams ar nošauto kaiju, kas pēc citāta „atnāca, ieraudzīja un aiz garlaicības pazudināja” it kā tieši attiecināms uz beletrista Trigorina aizraušanos ar Ņinu, bet tiklab arī uz pašu Konstantīnu. Tagad skatoties, man pirmoreiz ienāca prātā, ka tik pat labi tas varētu attiekties arī uz Mašu, bet tā kā izrādē šis jautājums netiek īpaši sakāpināts, rodas sajūta, ka jebkurš no viņiem faktiski ir šis it kā tāpat vien nošautais putns.

Groteskas elementi, ko rada starp pārējiem „iefiltrētais skatītājs”, ar „Super Netto” maisiņu, no kura uz skatuvi lido tomāti un necenzētu vārdu arsenāls, lieliski papildina izrādes ievadu ar teātra pastāvīgās publikas kariķēšanu, par „pareizas” skatīšanās stereotipiem un neiztrūkstošo teātra „bufetes kultu” starpbrīžos.

Katra vilšanās ievelk ja ne rievu pierē, tad šai gadījumā svītru uz sienas, kopskaitā tās līdz izrādes beigām ir četras paralēlas līnijas, līdz beidzot Konstantīns pats tās ar vienu vilcienu pārsvītro. Vai četras ir liktenīgā robeža? Laikam taču.

Arī nobeigums, veidojas vairākās variācijās. Pirmkārt, atvadu aina, kad pie balti klāta galda, kas atgādina teju vai svētā vakarēdiena ainu, sēž Konstantīns, bet abpus galdam sastājušies pārējie, kas samājas rokām, sasaucas. Tad, uzkāpuši uz galda, gandrīz bradājot pa joprojām pie galda sēdošā Konstantīna rokām, atvadās divi palikušie – Ņina un Trigorins. Vēl pēc mirkļa, Konstantīns ieķeras Ņinas kurpītē, taču tas vairs nav mēģinājums viņu noturēt. Viņš paliek viens, skatītāji uzzina, kas noticis nākamo dažu gadu laikā. Tad, pēc šiem dažiem gadiem, visi atkal sastopas pie galda, Konstantīns viņiem muguru uzgriezis apsēžas priekšpusē, tikmēr aiz viņa muguras noris atkalsastapšanās prieki un risinās tā saucamās „small talk” par neko. Vienubrīd, ainai nemainoties, tiek paziņots, ka Konstantīns nošāvies. Šis risinājums, viņam klātesot, bez dramatiskiem piepešas pazušanas un šāviena elementiem, ir absolūti satricinošs.

Kad visi skatuvi jau pametuši, no skatītāju rindām nokāpušais Tāvi Ēlmā, kas līdz šim atveidojis Semjonu, apsēžas pie tā paša galda, rezumējot, ka, ja viņam kā skatītājam jautātu, par ko ir izrāde, viņš teiktu, ka par tādiem pašiem cilvēkiem, kā viņš, bet, lūk, neviens nejautā. Klišejiska frāze. Nākamā frāze skatītājus atkal mazliet samulsina – tagad mums atlicis tikai noskatīties beigas.

Viņš uzkāpj atpakaļ skatītāju rindās, gaismas nodziest. Tumsa, klusums. Pēc laika publika sāk nervozēt, sačukstēties, kāds iesmejas. Man allaž fascinējušas šīs spēles ar publikas pacietību un izturību, kad tik uzskatāmi parādās cilvēku nespēja spriegumu ilgstoši izturēt. Tumsa turpinās. Un vienā brīdī, kad domās apspēlēti jau visi iespējamie filosofiskie motīvi un risinājumi, pēkšņi un negaidīti atskan šāviens. Tik pat nepamatoti kā lugā. Gaismas iedegas, skatītāji, laimīgi, ka nu viss skaidrs, viņu pārbaudījums galā, un beidzot var darīt kas darāms, steidz aplaudēt.

Trīsarpus stundu gara izrāde parasti ir gana nopietns izturības pārbaudījums kā tiem, kas uz skatuves tā arī skatītājiem. Taču spriedze tiek uzturēta un kāpināta, aizmigušo nav. Vienīgās grūtības, kas saistītas ar skatīšanos ir izrādes darbības valoda, proti, igauņu, uz ekrāna virs skatuves slīd titri, bet tas diemžēl novērš uzmanību no darbības uz skatuves, tā nākas izvēlēties vai sekot tekstam vai vērot aktieri darbībā un uzminēt teksta jēgu tāpat, turklāt brīžam titru lasīšanu pilnīgi liedz bagātīgi izmantotie dūmi, kas neizklīst vairākas minūtes. varētu jau, protams, teikt, ka zinot Čehova tekstu, problēmām nevajadzētu būt, ja ne tieši vārds vārdā, tad aptuveni skaidrība taču ir klausoties to jebkurā valodā, diemžēl šoreiz gana liela nozīme ir režisora tekstuālajiem papildinājumiem.

Gana intriģējošs liekas arī režisora jaunais projekts, kuru plānots realizēt nākamā gada vasarā Viļņā – tas atkal ir Čehovs un šoreiz „Ķiršu dārza” iestudējums, kas norisināsies pilsētas nomalē, pamestā mājā, kuru kāda banka iecerējusi noslaucīt no zemes virsas līdz ar visu ķiršu dārzu.


Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV