Drošības labad, jāķeras vēsturei pie ragiem un jāatgādina, ka svētais Antonijs ir reāls tēls (jāņem vērā, ka Bībeles), kurš pēc vecāku nāves sērodams izdāvā savu lielo mantu nabagajiem un dodas askētiskā ceļojumā tuksnesī, kur viņam uzbrūk dēmoni un velnišķīgi iekāres objekti.
Tad nu lūk, šis Tonijs ir tikpat izmisis vīrietis. Tikai darbība ir pārcelta uz mūsdienu Igauniju. Arī viņš filmas sākumā pazaudē savu tēvu un neilgi pēc tam no nelāgā avārijā cietuša jaunēkļa apmaiņā pret pasēdēšanu Tonija bentlijā saņem atziņu "Jūs nu gan esat labs cilvēks". Tālāk viss seko kā pēc plāna – dīvains ceļojums, iespējams, paralēlā pasaulē ar realitāti, kas sākas ar neparastu atradumu, nonākšanu policijas iecirknī un no tā bēgošās krievu meitenes pasargāšanu. Tad paveras īstais piedzīvojums, kurā iepīti dēmoni mācītāja izskatā un erotiskas orģijas, kas pamatā pilnīgi burtiski liekas nokopētas no Stenlija Kubrika "Eyes wide closed", taču tad noved pie "Hosteļa" cienīgām baismīgām un šokējošām beigām.
Svētā Tonijā tēlā bezgala lieliski iejūtas Tāvi Elmā (Taavi Eelmaa), kurš ne vien izskatās savādāk nekā pārējie igauņi apkārt, bet arī izturas kā pēdējais cilvēks ar sirdsapziņu. Vienīgā saistība ar pasauli, kurā viņš dzīvo, ir blonda sieva (Eesti zemē savādāk pat nevar būt), kārtējā robustā privātmāja jaunajā Ziemeļtallinas rajonā un kretīns boss. Kā Toniju noraksturo ģimenes paziņa, lecīgs dramaturgs: "Starp mums ir eņģeļi, un tos viegli pamanīt pēc to baismīgās neaizsargātības. Kā tevi..."
Bet, kā izrādās, Zeme ir maza un neganta, it īpaši Tallina. Izrādās - no policijas pasargātās melnmatainās krievietes Naģeždas tēvs tiek atlaists no darba rūpnīcā, kuru vada Tonijs, bet viņa paša sieva nedaudz ieķeras pieminētajā dramaturgā. Vēl jo vairāk, Naģežda pret savu gribu ir iesaistīta kādā erotiski un kanibāliski noskaņotā sektā "Zelta Laikmets" (Das Goldene Zeitalter – vācu.v), kuri uzskata, ka ir pēdējie īstie cilvēki zemes virsū.
Nekļūdoties var apgalvot, ka "Svētā Tonija kārdināšana" režisoram Veiko Eunpū favorīts ir slavenās lentes "Stalkers" režisors Andrejs Tarkovskis. Tikpat līdzīgi kadrējumi, plānu lēnās un šermuļus radošās epizodes un, pats svarīgākais, dabas un kompozīcijas misticisms, kuram piešķirtā izteikti nozīmīga ietekme. Un jā, pat suns. Tēls, ar kuru filmas sižets tā pa īstam arī iesākas, un kurš šad tad uzrodas un "nozied" - tieši tāpat kā "Stalkerī". Šajā spēlfilmā ģimenes negribētā dzīvnieka (arī zīmīgi) klātbūtne varētu nozīmēt vien Tonija uzticīgo dvēseli, sargeņģeli vai garu, kas turas līdz pēdējam, kamēr tiek nonāvēts. Iespējams, arī tāpēc filmas kulminācijā šī dārgā drauga zaudēšana ir tik spēcīgs pavērsiens, ka tas krasi maina vīrieša atklāsmes un pretošanās spējas.
Beigās gan nākas apjaust – kas par daudz, tas par skādi. Dažām lietām lentē vienkārši nav nozīmes un vajadzības. Tikpat ļoti režisors Eunpū ir pazaudējies dinamikā, kas filmas sākuma un vidus daļu liek vērot ar diezgan noturīgu skepsi – vai tik tas nav stāsts par kārtējo lēno igauni? Tomēr pats svarīgākais, "Svētā Tonija Kārdināšana" ir kā spogulis dažādām klasikas filmām, kuru detaļas parādās pārāk uzkrītoši. Jau pieminētais "Stalkers" vai "Eyes Wide Closed". Tāpat arī savdabīgie seju plāni un nedaudz sirreālā darbība atgādina Deivida Linča "Ereasurehead" un Karla Teodora Dreijera darbus. Pat cita igauņu režisora Vallo Toomlas melnbalti melnā komēdijīsfilma "Koolja", kas uzņemta pirms šīs, liek saskatīt līdzības.
Tomēr, lai cik un kā Eunpū būtu ietekmējies vai uz ko pamatojies "Svētā Tonija Kārdināšanā", viņa orģinālscenārijs (atsaucoties uz Bībeli) godbijīgi kandidē uz vispārsteidzošākās un neprognozējamākās Baltijas filmas titulu šogad. Un arī labākās. Rezultāts ir panākts – radīts kino, kas pilnīgi neliecina par to, ka tas uzņemts Igaunijā. Ar laiku pa laikam izsprūkošiem "kičīgiem" efektiem, izsmalcinātu skaņu celiņu, neticamiem pavērsieniem un pats galvenais – fantastisku kopējo aktierspēli. Protams, ar pāris melnmatainu krievu meiteņu izņēmumiem.
