Tātad emocionāli bloķētai šefpavārei, kura apmeklē psihologu, jāiemācās saprasties ar mirušās māsas mazo meitu, kura traģisku notikumu rezultātā nonāk viņas apgādībā un vienā no istabām tagad kārto rindās mīkstās mantiņas. Tāpat līdz šim stabilās pasaules ēkas pamatus tricina jauni impulsi mērču meistara veidolā, kurš uzradies viņas stingri kontrolētajā virtuvē un jauc ierasto armijas disciplīnu. Šis liktenīgais vīrietis zina, kā kontroles maniaku izsist no ierastajām vienvirziena sliedēm un romantikas katliņš sāk mutuļot, līdz iet pāri malām. Visi sadodas rokās, cep pankūkas un kļūst par pāris procentiem labāki....
Perfekto darba zirgu bez sociālās dzīves nevainojami notēlo Catherine Zeta-Jones un viņai šādas sievietes loma ļoti piestāv, un labāku aktrisi šim darbiņam grūti būtu piemeklēt. Tāpat viņas lieliskā vīrieša lomā pārliecinoši iejuties Aaron Eckhart, kurš spēj kaut uz brīdi pārliecināt, ka te patiešām notiek kaut kāda romantiska saspēle. Mazāk sajūsmina Abigail Breslin, kura ir galvenās varones māsasmeitas lomā. Pārāk maz emociju tik lielas traģēdijas sakarā un droši vien gribot negribot jāsalīdzina šī loma ar Abigail Breslin lielisko sniegumu melnajā komēdijā „Little Miss Sunshine”.
Aktieru sniegums un vizuālie jaukumi ir līmenī un par kvalitāti šajos aspektos nevienam neko nevar pārmest. Tomēr, kaut arī filma ir pieklājīgs žanra paraugs un nespēj šokēt ar īpašu antintelektuālismu, tā ir tik pārspīlēti paredzama, ka rodas sajūta, ka jāskatās vecas ziņas. Tikpat labi varētu stundām ilgi skatīties uz savas istabas sienu un ik pa laikam nopriecāties par savu gaumes izjūtu tapešu izvēlē.
Ja gribas ko tādu, kas nostiprina vecos labos mītus par pretstatu pievilkšanos un to, ka mīlai nepastāv nekādi šķēršļi, tad, lūdzu, šeit ir kino priekš Jums – apaļš, pūkains un mīksts, bez jebkādiem asumiņiem un citiem liekiem uztraukumiem.
„Mīlestības recepte” paiet bez jebkādas spriedzes, kāpinājumiem vai reāliem notikumiem un pēc pāris minūtēm ir skaidrs kā viss norisināsies un beigsies. Šī noteikti nav tā filmas, kas paliek atmiņā ilgāk par pāris dienām nemaz nerunājot par vēlmi noskatīties filmu atkārtoti.
Šī kino pasākuma eksistences iemesli un attaisnojums, iespējams, ir meklējams tajā auditorijas slānī, kam neko jaunu nevajag, negribas un negribēsies. Tā ir tik tendenciozi konstruēta, ka atgādina kaut kādu rūpnieciski ražotu līdzekli noteiktu sajūtu izsaukšanai, nevis filmu.
Nav jau nekāda vaina, ja filmas ir pozitīvisma pilnas un tās pārmaiņas pēc kopā var noskatīties visa ģimene, bet formulas paliek formulas, bezjēdzīga atkārtošanās pa apli diez vai ir meklētās harmonijas ekvivalents. Vairāk atgādina komas stāvokli karuselī, kuram sabojājies mehānisms...
Lomās: Catherine Zeta-Jones, Aaron Eckhart, Abigail Breslin, Patricia Clarkson, Jenny Wade, Lily Rabe
Režisors: Scott Hicks
