Pirmdiena, 17.Decembris 2018. » Vārdadienas svin: Teiksma, Hilda;

Enerģijas nezūdamības likumi. Buto izrāde „Nakts Svētās dejas"

Eņģelis, 03.11.2010. 17:30 | komentāri (4)

Pēc Otrā Pasaules kara ASV un PSRS ģenerēja kodolieročus un tehniski fantazēja. Tikmēr vienmēr citādākajā Japānā mākslinieki un kultūra centās iet tālāk no grēka un tuvoties dabai. Rezultātā radās modernās dejas veids buto, kura filozofiskais raksturs piestāv mūsdienu cilvēcei, bet uzbūve un simbolu lietošana – klasiskajai Japānas skatuvei. Šobrīd Rīga pieredz pagaidām viskrāšņākās, pilnīgākās un bagātīgākas buto dejas izrādi „Nakts svētās dejas".
Enerģijas nezūdamības likumi. Buto izrāde „Nakts Svētās dejas"

Galerijas:

Kad enerģija nonāk no viena stāvokļa otrā, vienmēr ir mirklis, kad tās ir vienādas. Kad viens spēks izsīkst tik pat daudz, cik otrs pieņemas spēkā. Lai izprastu un atainotu šīs transformācijas, nakts izrādās labākā skatuve. Kur saulrietā gaisma cīnās ar tumsu un saullēktā tumsa ar gaismu. Kad mēness starojumā uzsilst tie akmeņi, kas dienā nav siluši, jo uz tiem kāds sēž un piepilda ar savu siltumu.

„Nakts svētās dejas" ir nebeidzamas stāvokļu maiņas. Ne tikai izpaužoties kā spēka un bezspēka salīdzinājumam, bet arī skaņu, krāsu un emociju līdzsvaram. Nenoteiktā žonglēšana ar „agregātstāvokļiem" un dejotāju skaitu skatītājam liek vērot izrādi ar nezūdošu interesi. Kas no tā visa sanāks, kurš uzvarēs, kas notiks tālāk? Mistērijas un dabiskā, organiskā misticisma pieskaņa neļauj atslābt ne mikli, un, šķiet, tas ir galvenais.

Izrādi ir grūti izstāstīt kā noteiktu, sistemātisku darbu. Tās vērtējums un atšifrēšana ir tīri subjektīvi. „Nakts svētās dejas" atver visas pasaules, lai tajās ieplūstu skatītājs un izplūstu meditatīvi stāvokļi. Liekot cilvēkam nepretoties neparedzamā scenārija plūsmai, jo tas nav iespējams. Vienīgais, kas ir zināms, ir tas, kas ir acīmredzams. Baltais tēls, kurš mijas ar melno, tumsas spoki, kuru ķermeņos tomēr slēpjas baltas, patvērumu alkstošas dvēseles. Tāpat arī stihijas, kuru valdīšana vienmēr noslāpst ar to dusmu un varas izrādīšanu un enerģijas atdošanu atmosfērai vai otram simbolam.

Tie ir zemapziņas simboli, kuru personifikācija atkarīga no skatītāja pārdzīvojuma, no viņa personalitātes un tās attīstības. Nepacietības un pacietības līmenis vērotājā, padevības vai dumpinieciskais gars, arī neatkarība un padevība – tas vislabāk (tiesa, daudziem neapzināti) redzams izrādes beigās. Kad viena no izrādes galvenajām varonēm, multimāksliniece Skaidra Jančaite, nododas šķietami nebeidzamai suģestējošai meditācijai, kamēr izrāde vēl rit savu gaitu. Minūti pēc minūtes cilvēki vairs neatšķir to realitāti, kura eksistējusi izrādē un to, kura iestājas, kad priekšnesums beidzas. Tajā mirklī redzams, cik daudzi ir apjukuši, cik daudzi – ieinteresēti, un cik no pārējiem jau tagad gribētu šmaukt prom.

Bet, kad jārunā par struktūru, tad šī Simonas Orinskas inscinētā izrāde ar japāņu horeogrāfa Ken Mai, mākslinieka un režisora Modra Tenisona un performances mākslinieka Arta Gulbja piedalīšanos ir apzāģēta un noēvelēta tiktāl, cik tas ir iespējams. Un grūti būtu kur piesieties. Ļoti spilgti redzamas Ken Mai japāniskās, nedaudz sirreālistiskās idejas. Kā nekā viņa mentalitātē ir cilvēka būtības vispārīga izdzēšana, dodot priekšroku tās esamībai dabā, naturālajiem spēkiem un katra enerģijas personifikācijai. Ka jebkurš ļaunais vai labais tēls, lai arī būdams dzīvnieks vai stihija, vienmēr ir sataustāms un ar dvēseli.

Tāpēc arī, pirms izrāde tika atrādīta skatītājam, mēdijos tika piekodināts: „Cilvēks – aktieris buto dejā uztverams simboliskā līmenī un nevis kā realitātes imitācija". Skatoties izrādi, nevajadzētu mēģināt izdibināt katra tēla personības šķautnes, tomēr jāmēģina nodefinēt katra tēla vērtību, vietu procesā un mērķi. Tā ir tikpat simboliska kā japāņu klasiskā uztvere par pasaules uzbūvi (visam dabā ir savs gars – kami) un to reliģiskās un filozofiskās naturālijas. Dzenbudisms, daoisms.

Ja kādam bija iespēja vērot Simonas Orinskas priekšnesumu starptautiskā kino foruma „Arsenāls" atklāšanā, tad priekšstats par to, cik balta ir viņa un cik sarkani tiek akcentētas acis, ir radīta. Tomēr to var redzēt arī reklāmas bukletā. Taču tas rada pavisam niecīgu priekšstatu, cik dažāda, mainīga un dziļa ir izrāde „Nakts svētās dejas". Izrāde, kura tomēr jāredz.
Vēl nedrīkst aizmirst Ilgas Reiznieces un Jāņa Paula meditatīvi satraucošo stīgu pavadījumu, kurš atsauc atmiņā Jēkaba Nīmaņa vai Tonija Skota (Tony Scott) improvizācijas. Tas norāda uz to, ka skaņa, troksnis un melodija ir viens no svarīgākajiem elementiem, runājot par visumu. Tātad – ārkārtīgi svarīgi buto. Jo bez skaņas nav dzīvības. Un, kā izrādās, arī nāves.

Nākošās izrādes notiks 6. un 27.novembrī. "Laimīgās mākslas muzejs" atrodas Ziedleju ielā 1 (aiz "Wess Motors Toyota"). No sabiedriskā transporta piedāvājuma ieteicams izmantot 22. autobusu, pietura "Zolitūdes iela". Sākums plkst. 19. Biļetes var iegādāties "Biļešu paradīzes" kasēs vai internetā www.bilesuparadize.lv

Foto: Ingus Evertovskis

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2018
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV