Ja būtu izrāde jāvērtē saliekot „plusiņus" un „mīnusiņus", tad visvairāk „plusiņu" piešķirtu scenogrāfijai un aktieru tērpiem, kā arī kolorītajam telpu dekoratoram jeb dizaineriem (izrādē tapa skaidrs, ka atšķirība tikai tajā, cik kurš saņem) Alisteram Spenlovam (Intars Rešetins) un Džoannas Markhemas (Vita Vārpiņa ) vīram Filipam Markhemam (Ģirts Ķesteris). Krāsainie tērpi un to dažādās piegrieztnes, sen aizmirstās kļošenes, platformenes un 12 centimetru augstpapēžu kurpes žilbināja visu izrādes laiku, savukārt pagāja krietns brīdis, līdz varēju atšifrēt aktierus, kuri bija iejutušies iepriekš minēto personāžu tēlos. Nekad nebūtu iedomājusies, ka Ķesteris var tēlot sakumpušu un „zem sievas tupeles" dzīvojošu vīru, savukārt Rešetins – geju.
Komēdijas kolorīto dabu veido vieglums un nebēdnīga atmosfēra, kāda norisinās uz skatuves, kā arī dzīvelīgais un nebēdnīgais aktieru tēlojums. Caur visu iepriekš minēto arī vāju atblāzmu iegūst mīlestības un laulāto tēma – uzticībā vai neuzticībā? Par visām varītēm vēlme „iet pa kreisi" ir galvenais vadmotīvs, kas ir kā motors, kurš kustina visu „masu" – lugā iesaistītos personāžus, līdz beidzot sākas tāds „ņigu ņegu", ka skatoties pat raibs gar acīm metas. Lai gan liekas, ka vienu brīdi uz skatuves notiekošais jau garlaiko un otrais cēliens neattaisno pirmo, savs šarms tajā visā tomēr ir.
Šī nav pirmā Džilindžera režisētā komēdija. Viņa kolekcijā jau ir „Intim", „Ja mana sieva uzzinās", „Penelope un Diks", kā arī „Divi nabadzīgi rumāņi". Diemžēl redzēta tikai pēdējā, bet jāsaka, ka salīdzināšanai pietiek, lai sacītu, ka humors ir labs. It kā jau vienkāršas frāzes un teksti, kas izteikti atbilstoši komiskā situācijā, un tomēr...
Kāds gan varētu jautāt – kādai tad jābūt komēdijai? Teikšu tā, ja nepieciešama vienkārši pozitīva atpūta darba dienas vakarā, tad izrāde būs vispiemērotākā (ja skatāmies arī uz to, ka komēdijas teātru repertuāros nav bieži sastopamas), bet, ja ir vēlme rast kādu pārdomu vērtu domu graudu, tad šī nebūs izrāde, kuru izvēlēties.
Foto: Gunārs Janaitis
