Ceturtdiena, 17.Oktobris 2019. » Vārdadienas svin: Karīna, Gaits;

„Laupītāju” pirmizrāde Andrejsalā

Ingrīda Ivane, 11.05.2007. 13:30 | komentāri (4)

10.maijā Andrejsalas korpusu cehā notika F.Šillera darba „Laupītāji” pirmizrāde, tas ir Vācijas-Latvijas kopražojums, kas tapis sadarbojoties United Intimacy un Theaterhaus Weimar. Izrādes režisors ir vācietis Janeks Millers, bet pārējā komanda pamatā latvieši – gan aktieri, gan scenogrāfe un daļa tehniskās komandas.
„Laupītāju” pirmizrāde Andrejsalā

Galerijas:

Izrādei izmantots Jāņa Peitāna 1818.gada lugas tulkojums. Tas ir unikāls ne vien tādēļ, ka viņa tulkojumā „Laupītāji” savulaik bija pirmā zināma izrāde Latvijā, bet arī tādēļ, ka to veicis septiņpadsmit gadu vecs puisis, kā vēsta leģenda, Dikļu muižnieka jaunais kučieris aizbraucis uz Rīgu līdzi muižkungam, redzējis tur Vācu teātrī lugas iestudējumu un atgriezies mājās apņēmībā to pārtulkot. Tiešu apstiprinājumu tam nav, taču laikā, kad Vācu teātrī izrādīta luga viņš patiesi bijis Rīgā. Tātad, atgriezies mājās Peitāns lugu ne vien iztulkoja, bet arī iestudēja, pats spēlējot galveno lomu – Kārli Moru, tā kā, pretēji barona gribai, izrādē iesaistījās dzimtļaudis, sākās dalībnieku vajāšana, no izsūtītajiem sludinājumiem galvenā vaininieka meklēšanai zināms arī Peitāna ārējais izskats, ko varētu saukt par stereotipiski latvisku – gaišmatains, stalts un zilām acīm. Vēlāk, kad latviešiem piešķirti uzvārdi Dikļu muižas eks aktieri tikuši pie savu atveidoto varoņu uzvārdiem – muižas dokumentos parādās Grimmu, Kizinsku, Ratmaņu, Rolmaņu, Špīlbergu, Šupteru ģimenes.

Savukārt Peitāns jeb Mors, kā viņš nereti saukts pēc izrādes, apguvis galdnieka matu un mūža otru pusi pavada Bolderājā un Daugavgrīvā, kur ir gan baznīcas priekšnieks, muižas pārvaldnieks un vēlāk nomnieks. Jaunības darbus viņš cenšas noklusēt un lugu kā anonīma autora tulkojumu nodod mācītājam Albanusam.

Peitāna dzīvesstāstā var vilkt zināmas paralēles ar Šilleru, kas sāka darbu pie lugas 17 gadu vecumā un kuram arī iestudējuma dēļ radušās problēmas ar varu – Virtenbergas hercogs par lugas iestudēšanu kaimiņu hercogistē ne vien aizliedz izbraukt no valsts, bet arī uz laiku iesloga Šilleru karcerī.

Jāatzīst, ka topošais iestudējums man sākotnēji likās ārkārtīgi daudzsološs, taču kaut izrādē ir daudz efektīgu knifiņu gan vizuālo, gan skaņas efektu, divarpus stundas tomēr nosēdēt nav viegli.
Visu cieņu autoram, visu cieņu tulkojumam, bet tekstu varēja arī vēl vairāk saīsināt. Nezinu, varbūt tas ir režisora vāciskais pedantisms neizlaist gandrīz neko no pamatteksta, bet, pat labi zinot lugas sižetu un tēlu attiecības, nosēdēt nav viegli. Tiem, kas nav ar Šillera darbu pazīstami, šķiet, klājas vēl grūtāk, šī nu noteikti nav izrāde, ko nākt noskatīties tā vietā, lai lasītu obligāto literatūru. Drīzāk jau kādam Šillera dedzīgam pielūdzējam domāta, jā, tad var papriecāties par tēlu traktējumu, atsevišķu ainu izspēles īpatnībām. Tomēr kā nomanu, lielākā daļa iztur līdz beigām, LKA rektors Jānis Sililiņš gan aiziet jau pēc pirmās daļas un Mihails Gruzdovs tāpat, taču Māra Ķimele, visu cieņu, iztur līdz pat beigām. Vispār jau klātesošo nav daudz, telpa to nepieļauj, ir tuvākie aktieru radi, draugi un liels pārsvars vāciešu, tad nu saprotams, ka viņi, protams, paliek. Jāpiebilst, ka izrāde notiek latviešu valodā, bet uz ekrāna redzami titri vācu valodā.
Es nebūt neiebilstu pret moderno risinājumu, tieši otrādi, bet arī tādā gadījumā izrādei jāspēj noturēt skatītāja uzmanību, lai nebūtu tā, ka sēdi un skaiti, cik līķu pēc sižeta vēl atlicis līdz beigām un cik no tiem vēl žirgti un spirgti redzami uz skatuves.

No otras puses, ir saprotama arī vēlme parādīt pilnā apjomā Jāņa Peitāna tulkojumu. Unikāla parādība kā nekā. Un iespēja izbaudīt latviešu valodu, tādu, kāda tā bija 19. gs. sākumā, ne par velti uz izrādes programmiņas rakstīts, ka šim darbam ir divi autori – Šillers un Peitāns. No vēsturiskā viedokļa, smeķīgi – mazliet neveiklā izteiksme, pat līdz pakāpei, kas liedz uztvert teiktā jēgu, brīžam valodas īpatnības arī nopietnas ainas izvērš komiskās, nu nebūs tur „dzīvnieciskas kaisles”, bet „lopiskas iegribas” un nemirs neviens, bet „sprāgs” un ne tas vien. Tā ja, agrāk latvieši visu sauca īstajos vārdos.

Faktiski vainīgs jau ne teksts, bet haotisms uz skatuves otrajā daļā un brīžam ārkārtīgi lēnais ritms, kas padara divarpus stundas vismaz divreiz garākas.

Interesanta ir Ievas Kauliņas scenogrāfija un daudzfunkcionālā māja no savdabīga spīdīga materiāla, kas ir necaurspīdīgs ārējā apgaismojumā, taču izgaismots no iekšpuses kļūst caurspīdīgs. Māja pārvietojas atkarībā no sižeta darbības vietas, vai nu pietuvinoties vai attālinoties. Veiksmīgs gaismojums, sākuma un beigu sarkanās uguntiņas un zilganā pustumsa ar kaiju kliedzieniem, kas vairākkārt atkārtojas izrādes gaitā, rada zināmu noskaņu, ko papildina arī no ārpasaules ielauzušās skaņas – preču vilcienu dārdoņa aiz sienas un īsti iederīgs laupītāju dzīves fons – ik pa brīdim garām braucošo policijas automašīnu sirēnas.

Pirmās daļas sākumā mani ārkārtīgi sajūsmināja risinājums ainai ar nodedzināto ciematu, kad uz zāles grīdas tika izvietotas nelielas papīra mājiņas, kas pēc brīža tika aizdedzinātas, atstājot baltu pelnu čupiņas, interesanti, ka vēlāk pāris laupītāju, izdarot pašnāvību, stāvēja tieši atlikušajās pelnu čupiņās vai līdzās tām kā tādiem iznīcības punktiem, pārmetumiem, par izdarīto, kas visu laiku klātesoši līdz pat pēdējam lūzuma brīdim.

Iespējams „galvas sajaukt” daudziem līdzēja arī tas, ka visas 14 lomas atveidoja pieci aktieri – Ģirts Šolis, Aigars Apinis, Armands Breģis, Mārtiņš Eihe, Andrejs Polozkovs. Tēlojums diezgan atšķirīgs, no tīras stilizācijas līdz spējai iejusties. Arī tas mazliet sarežģī uztveri jo, ja vienu tēlu pieņem kā tīri emocionāli attaisnojamu, tad otrs no šis noskaņas steigšus izsit. Attiecībā uz galvenajiem varoņiem var teikt, ka Armanda Breģa atveidotais Francis bija tik haotisks un mazvērtības kompleksu mākts, cik vien tas iespējams, taisni brīnums, kā viņš vēl spēj izdomāt un īstenot visas intrigas, lai dabūtu pie malas brāli un tiktu pie varas. Taču ārprāta aina ar nemitīgiem pietupieniem un palēcieniem bija efektīga.

Kārlis (Aigars Apinis), pēc idejas labais brālis, kas tīši/netīši noiet no ceļa, gandrīz piespiedu kārtā kļūstot par laupītāju, lai attaisnotu neslavu, savās sirdsapziņas spazmās nebija tik pārliecinošs, kaut atsevišķākas ainas viesa pārdomas, jo īpaši lugas beigu ainas, kad Kārlis nošauj mīļoto sievieti, pretēji Šillera kaislīgajām intonācijām bija apātiski monotonas, kā cilvēkam, kam vairs nav izejas. Jā, režisors izeju vairs neatstāj, Šillera teju vai cēlais ncbeigums ar Kārļa upurēšanos (viņš gatavs padoties, lai kāds trūcīgs algādzis ar lielu ģimeni varētu iegūt par Kārļa sagūstīšanu solīto lielo atlīdzību) izpaliek, mirušie viņu savāc savā bariņā un ieved iztukšotajā mājā, un no viņa nāves nav nekādas jēgas, tāpat kā no dzīves. Te nu parādās 21. gs. akcenti, nogremdējot 18. gs. ideālismu, ka no visa ir vismaz kaut kāda jēga.

Neskatoties uz to, ir arī ārkārtīgi daudz dažādu sīku elementu, kas notur uzmanību vai vismaz izklaidē. Pārējo aktieru monotonās ainas, ar kaismīgiem tekstiem, kas tiek runāti bezintonācijas balsī mijas ar komiski veidotām traģēdijām. Kičīgās pašnāvības ar no mutes plūstošām asinīm un dzīvelīgie mirušie, kas pēc kritiena pieceļas un dodas spēlēt nākamo lomu, lai pēc tam atkal atgrieztos līķa pozā. Zināma nodeva iepriekšējiem gadsimtiem ir arī fakts, ka vienīgo sieviešu lomu spēlē vīrietis (Mārtiņš Eihe) un, godīgi sakot, ne trenētais stāvs, ne bārdas rugāji man netraucē pieņemt būtni zilganpelēkā kleitiņā un sarkanās pusgarajās zeķes par sievieti. Brīžam nianses ir ārkārtīgi iedarbīgas, kaut vai poza kādā viņš/-a pēc strīda nostājas pie sienas, izteiksmē ir notverts kaut kas no sievietes dabas. Kaut jāsaka, ka ainas ar Kārli, kas augumā krietni mazāks un trauslāks, brīžam izskatās vismaz pēc brutālas uzmākšanās un mīļotais pamatoti izskatās iebiedēts. Mazliet nepārliecina, ka Amālija viņu tai brīdī pēc atgriešanās neatpazīst. Drīzāk tāds uzskatāms, piemērs, kāda spēj kļūt pamesta sieviete.

Kopumā arī tērpi ir pārdomāti – vīri melnos uzvalkos un baltos kreklos, tajā visā kaut kas no pārspīlētas elegances – visi laupītāji galu galā ir izklaidēties kāri aristokrāti, kas sākumā izdarīto neņem par pilnu, tikai vēlāk, kad sākas vajāšanas, arī pašu vidū tiek meklēti nodevēji un puiciskas izklaides pārtop baisā murgā, no kura nevienam nav lemts tikt cauri sveikā.

Tā kā nu vairs īsti nezinu, kā vērtēt iestudējumu – mīnusi un plusi nemitīgi nomaina viens otru dažādās gradācijās, tad izlīdzēšos ar citātu no Šillera lugas nobeiguma daļas (ne Peitāna tulkojumā, diemžēl) – lūk, mācītāja Mozera teiktais Kārlim:„No jums prasīs atbildību par katru mirkli, ko esat viņiem sabojājis, par katru prieku, ko esat viņiem laupījis, un ja varēsiet par to nest atbildību, Mor, tad būsiet vinnējis.”

Izrāde Andrejsalā būs apskatāma arī 11., 12., 13. un 14. maijā pulksten 19.00.





Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV