„Stokholmas Sindroms" ne tuvu nav opera tās tradicionālajā formā. Arī par rokoperu to dēvēt būtu muļķīgi, jo muzikālais noformējums ir ieturēts labākajās drone žanra tradīcijās, kas, savukārt, liek domāt par to, ka tā vietā, lai uzvedumu dēvētu par operu, būtu jāmeklē pavisam jauns un nebijis mākslas formas apzīmējums. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pirms došanās uz Andrejsalu jebkādas ekspektācijas ieteicams atstāt mājās (vismaz tās, kas attiecas uz uzveduma teatrālo pusi). Rolšteina, Vaivara un Co. piedāvātajam nemaz tā īsti sagatavoties nav iespējams. Galu galā, līdz miesai izģērbtu un satīra mērcē pasniegtu skatu uz Rietumu pasaules īpatnībām katrs var uztvert citādāk vai neuztvert vispār. Skaidrs gan ir viens – tiem, kas nav iesīkstējuši konservatīvos uzskatos un labprāt draudzējas ar ironiju, problēmu nebūs, taču pārlieku lieli centieni iedziļināties notiekošajā var novest pie tā, ka zūd baudījums, kuru atnākušajos tik veiksmīgi jau ar pirmajām notīm izraisa spēcīgās mūzikas vibrācijas. Iespējams, ne velti libretu iespējams lejupielādēt internetā, lai, autora vārdiem, „uztveres komfortam" to iepazītu vēl pirms pasākuma apmeklējuma.
Scenogrāfijas galvenie elementi ir celtniecības sastatnes un plastmasas maisiņu jūra. Tie ir visur – uz grīdas, pie sienām. Tas noved pie nākamā būtiskā punkta – „Stokholmas Sindroms" nepazīst skatuvi, jo tāda, kādu to pazīst vidējais teātra/operas apmeklētājs, neeksistē. Skatuve ir tā pati telpa, kurā atrodas mūziķi, skatītāji un skaņotāja pults. Un tieši tas ļauj uz notiekošo paraudzīties burtiski no cita rakursa. Kamēr aktieri un celtniecības sastatnes brīvi tiek pārvietotas starp skatītājiem, savu pozīciju visa uzveduma laikā nemaina mūziķi – Kaspars Rolšteins (basģitāra), Viesturs Slava (ģitāra), Guna Paula (flauta), Ieva Altrofa (gongs) un Jēkabs Voļatovskis (asfalta drupināmais aparāts – jā, izrādās arī šādu pavisam neparastu instrumentu var pielietot muzikālā noformējuma radīšanai). Jau pirms izrādes tiek brīdināts, ka apmeklētājiem ieteicams ierasties līdzi ņemot ausu aizbāžņus. Tas skan kā solījums, ka būs skaļi. Lai gan skaņa nudien bija jaudīga, brīžiem šķita, ka varētu vēl... nu vēl mazliet vairāk un skaļāk, lai muzikālo vibrāciju meditatīvā porcija būtu vēl lielāka – vēl labāka. Taču gaidītais efekts tiek sasniegts – kamēr Rolšteina radītie tēli izrādē apreibinās ne tikai no dažādu vielu inhalācijām un viens no otra, skatītāju apreibinošā viela ir mūzikas viļņveida vibrācijas, kas ierauj sevī un nelaiž vaļā līdz pat brīdim, kad pēdējā nots ir izskanējusi. Tieši tādēļ nepameta sajūta, ka operas „Stokholmas Sindroms" būtība slēpjas tieši mūzikā, visu pārējo atstājot kā sātīgu piedevu.
„Izrādē ir sapulcināti Latvijas labākie jaunie skatuves mākslinieki" tā tiek apgalvots izrādes anotācijā, un šo apgalvojumu ne brīdi nerodas vēlme apšaubīt. Iejūtoties te arābu, te ebreju ekstrēmistu un pat kukluksklana „varoņu" ādā, aktieri ir drosmīgi un pārliecinoši. Īpaši izcelt ir vērts galvenā tēla zviedru Finansinspektion finanšu stabilitātes daļas darbinieka Bjorna Dugamla-Dufria atveidotāju Emīlu Kivlenieku, kura vokāls, tāpat kā harisma, apbur.
Operas kulminācija ir attīrīšanās akts – pusotras stundas garumā redzētie tēli dodas uz savām plastmasas maisiņu kūniņām, lai šķietami pārdzimtu. Taču tas, ko tu kā klausītājs/skatītājs sajūti tikai pēc operas beigām ir tas, ka atgriežoties pilsētvidē pēc hipnotiskās mūzikas devas, arī tu jūties mazliet... pārdzimis.
Izrāde skatāma vēl šodien un rīt plkst. 20:00 Andrejsalā, Andrejostas ielā 4A.
