Izrādes stāsts bāzēts uz tieši tāda paša nosaukuma noveli, ko sarakstījis 19. gs. krievu rakstnieks Ivans Gončarovs. Galvenais varonis ir jauns, krievu muižnieks, vārdā, Oblomovs, kurš lielāko daļu izrādes laika pavada ja ne gultā, tad istabā, galvenokārt, guļot vai risinot laiskas sarunas ar savu uzticamo kalpu Zaharu.
Lai gan ierasts, ka slinkums uzskatāms par ļoti negatīvu īpašību, arī noveles kontekstā, šoreiz izrādes veidotāji skatītājam vēlas dot iespēju saskatīt slinkuma līdzību ar dzīves eksistenciālo trauslumu. Viena no versijām, ka dzīve ir tik mainīga un netverama, ka nav nepieciešamība ietekmēt notikumus.
Slinkums – nevēlēšanās veikt nekādas aktivitātes, kā arī jebkādu piepūli, lai attīstītu konkrētu darbu, spēju vai talantu. Tā ir tikai viena no tūkstošiem slinkuma definīciju, bet neviena nav precīza, jo slinkums kā dzīvs organisms mainās līdz ar cilvēku, kurā tas mājo. Atgriežoties pie eksistenciālā trausluma, gribot negribot vēršu pret Oblamovu iekšēju kritiku, jo Gundara Āboliņa atveidotais Oblomovs vismaz vārdos nav apmierināts ar savu iestigušo stāvokli, to viņš arī skaļi izsaka kā sev, tā citiem. Jēgu neko nedarīt veiksmīgāk iemieso Oblomova kalps Zahars, ko sākumā neatpazīti atveido Vilis Daudziņš. Zahars principā ir kā Oblomova eksistenciālās slinkuma sapratnes izpildītājs – sava veida spogulis. Kādēļ slaucīt putekļus, ja pēc dažām stundām tie uzkrāsies no jauna? Kādēļ iznīdēt kaitēkļus, ja reiz viņi eksistē pasaulē? Lielākā daļa cilvēku, visticamāk, kā atbildi sniegtu labo sajūtu un komforta aspektu. Un, lūk, šeit rodas jauns jautājums, proti, kādēļ kaut kas jādara, lai cilvēks justos labi, ja galu galā viņš tāpat jūtas labi?
Slinkums, kas caurstrāvo izrādi, ne tikai galveno varoni, paradoksāli attiecināms arī uz sabiedrību, kurā dzīvojam. Konkrētajā mirklī, konkrētajā laikā – apkārt stagnācija, gruži, lēnums un rāmums – tā ir vide, kas iespaido un diemžēl daudzas personības ierauj slinkuma virpulī. Ļoti iespējams, katrs izrādes skatītājs ar ko līdzīgu ir saskāries savā personīgajā dzīvē, kaut vai atļāvies kādu brīvdienu Oblomova stilā, reducējot to uz mūsdienām, nosēžot gultā, lasot grāmatu vai truli klikšķinot virtuālās realitātes taustiņus.
Otrajā cēlienā Oblomova dzīvē ienāk dāma. Līdzīgi kā dzīvē nereti notiek, Oblomovam ir vismaz viens draugs, kas nespēj noskatīties uz viņa izvēlēto dzīvesveidu un enerģiski cenšas ieviest kādas pārmaiņas, kas vainagojas ar drauga iepazīstinātu dāmu. Tā ir Olga Sergejevna un viņa Oblomova dzīvē ierodas kā uguns. Oblomovs ir tiktāl pieradis pie nekā nedarīšanas, ka šādas emocionālas izmaiņas rada izmaiņas arī viņa fiziskajā dzīvē, un līdz ar to ieviešot Oblomovā šoka stāvokli. Tas ir mirklis, kad jāizdara izvēle, mirklis, kad cilvēks saprot, ka mīlestība ir viens no retajiem pretspēkiem, kas oponē nekā nedarīšanas teorijai. Iespējams, tā pacels, iespējams – nē. Oblomovs jūtas komfortabli savā vidē, viņš, pirmkārt, baidās atstāt šo labsajūtas zonu, otrkārt, baidās ar to aplipināt citus, īpaši - Olgu Sergejevnu.
Uzteicams izrādes veidotāju kopdarbs – scenogrāfija, kostīmi, grims. Kristīnes Jurjānes veidotā dekorācija ir maksimāli pielāgota autentiskam 19. gs. interjeram, līdz sīkuma izstrādātās detaļās. Kolorīts ir tapešu pelējums istabas stūrī, vēstuļu gūzma, Oblomova guļam-dīvāniņš un Zahara aizkrāsne. Saskanīgs komplekts ar varoņu kostīmiem un parūkām, īpaši vēlos izcelt Kaspara Znotiņa tēlu, atveidojot vienu no Oblomova pseido draugiem.
Nobeigumā – dziļa klanīšanās un skaļi aplausi visiem izrādes aktieriem. Ne pielikt, ne atņemt – katrs savā lomā šīs izrādes ietvaros, ar savu profesionalitāti apmānot ne vienu vien rūdītu JRT skatītāju. Gribās ticēt, ka Hermanis ar „Oblomovu" ir izšāvis to pašu skatītāju apmeklētības kārti, ko vēl joprojām veiksmīgi turpina „Revidents", protams, ar citu stāstu un atšķirīgu pieeju.
Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne
Titullomā: Gundars Āboliņš vai Ģirts Krūmiņš
Lomās: Liena Šmukste, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Jevgeņijs Isajevs
