Grāmata vācu valodā "Die wilden Piroggenpiraten" ir ieraudzījusi dienas gaismu un piedzīvojusi atvēršanas svētkus Leipcigas grāmatu gadatirgū.
Grāmata ir guvusi necerēti lielu atsaucību vācu valodā lasošo bērnu vidū, tā ir pirktākā grāmata internet vietnē www.amazon.de.
Vācu laikrakstos ir publicētas vairākas grāmatas recenzijas, ieskatam publicējam latviešu valodā tulkotu grāmatas recenziju, kuru ar sajūsmu ir uzrakstījusi Astrīda van Nāla (Astrid van Nahl) no literatūras portāla www.alliteratus.com.
"Bezbailīgo glābēju pārgalvīgs piedzīvojums, meklējot nolaupīto Magoņmaizīti" – tā skan apakšvirsraksts. "Magoņmaizīti?" es nodomāju, mazliet apmulsusi. Uz grāmatas vāka ir redzami pavisam parasti mežonīgi pirāti un bezbailīga sarkanmate, bīstams šķiet kuģa kapteinis ar greizu smīnu sejā un asu dunci rokā – no viņa šausmās bēg zivis; tāds vienkāršs un padumjš pirāts ar izvalbītām acīm un sarkanu cepuri galvā. Attēls ieskauj visu grāmatu, vēl piedevām redzam līdz zobiem apbruņotu stūrmani, kurš drosmīgi tur kursu atklātā jūrā.
Diži apjomīgs pirātu romāns tik jaunam lasītājam. Tā darbība norisinās tais laikos, kad kuģošana kļuva aizvien bīstamāka un tirgotāji knapi uzdrošinājās sūtīt savus kuģus pāri tālām jūrām, cauri pirātu Pīrāgu pārvaldītajiem jūras plašumiem, kuros šie siroja. Arī tā var lasīt šo stāstu, ja ir vēlme pēc vienkārša mežonīga un aizraujoša piedzīvojuma, kam just līdzi, jo grāmatā ir viss, kas nepieciešams piedzīvojumu un pirātu romānam. Bet kurš gan varētu vēlēties lasīt šo romānu tikai tā? Ja stāsts ir lielisks un katrs latviešu rakstnieka trakās fantāzijas radītais teikums dzirkstī un sprēgā – gandrīz neiespējami svaigi, oriģināli un radoši.
Tas sākas jau ar pašām „personām" – Pīrāgiem, un to ir tik daudz, ka tie ir pat jādala (sabiedrības) šķirās: pīrāgi no Ķīnas pildīti ar rīsiem, viņu mati ir sapīti garās bizēs; bārdainie pīrāgi no tālās Sibērijas – pliki un nabagi, tāpēc pildīti tikai ar skābiem kāpostiem un diezgan īgni; pīrāgi ar sēnēm, suņu pīrāgi, pavisam neievērojamie biezpiena pīrāgi... Bet pāri visiem – baisie taukaini spīdīgie un nevaldāmie Speķa Pīrāgi ar viņu lieliskajām brigām. Nav brīnums, ka viņu vadonis Mordāns, nekronētais Admirālis, spēlē pirmo vijoli. Un tas ir tikai viens stāstījuma pavediens!
Grāmatas otrā līnija sākotnēji norisinās Murseļā un ir stāsts par Eloīzi, mīļi sauktu par Magoņmaizīti. Eloīze ir meita visu iemīļotajam un miesās kuplajam Magoņu Ritulim un viņa sievai Vīnes Štrūdelei – diemžēl līdz ar gadiem novājējušai un pacietai, vairs ne tik mīkstai un mīlīgai kā jaunībā. Magoņmaizīte mīl romānus par smalko sabiedrību un ilgojas pēc aizraujošiem piedzīvojumiem. Kad tēva veikalā darbā tiek pieņemts jauns pārdevējs vārdā Eklērs, ar mirdzošu šokolādes glazūru un baltā krēma pildījumu, Magoņmaizīte vēl nenojauš, ka drīz vien viņas sapnis par piedzīvojumiem piepildīsies.
Un tad ir arī Baltmaizes Radziņš Arturs, kurš savās baltajās biksēs un ar zilu lakatiņu ap kaklu izskatās vienkārši lieliski. Radziņš izraisa katastrofu, jo tad, kad viņš sajūsmināto Magoņmaizīti uzaicina pavizināties ar savu jahtu "Cukura zvaigzne", notiek kas baiss – tuvojas Mordāns, ar speķi un sīpoliem pildītais Speķa Pīrāgu kapteinis – un, nepaspējot ne aci pamirkšķināt, Magoņmaizīte jau ir nolaupīta. Un nu brīnišķīgais stāsts var sākties – te no Magoņmaizītes, te no Eklēra un Radziņa perspektīvas, jo abi jaunie vīrieši ne mirkli nevilcinoties dodas glābt maiznieka meitu. Radziņš - jo viņš ir vainojams visā šai ķezā, bet Eklērs - jo Magoņmaizīte ir viņa slepenās pielūgsmes objekts, kuras dēļ viņš darītu visu; un drīz tas tiešām būs nepieciešams.
Romāna pamatstruktūra ir pavisam parasta – piedzīvojumu stāts ar visiem tradicionālajiem žanra elementiem. Apslēpta manta, drosmīgi un dažkārt cēli pirāti, bez vainas vainīgie, bezrūpīgi piedzīvojumu meklētāji, idealizēti priekšstati, par kādiem gadu desmitiem raksta grāmatās, pēc kuru motīviem kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem uzņem filmas Holivudā. Un visas šīs iedomu pasaules mēs sastopam arī šajā grāmatā, ar vienu izņēmumu – galvenās darbojošās personas ir ēdiens. Tā šis pirātu romāns nostājas gluži līdzās pasakai un fantāzijas žanra darbiem; un līdz ar to ir tikai loģiski, ka lielā balva ir nevis zelts, bet simts bušeļu smalkāko magoņu sēkliņu. Kāds ģeniāls māksliniecisks atradums! Tas pieļauj arī asinskāras ainas, kad parādās kanēļa kliņģeri (patiesībā īsti mīkstmieši, kuriem labāk sokas darījumi nevis karošana) vai kad asinsdesas dodas cīņā ar savu nežēlīgo un draudīgo kaujas saucienu "Barbekjū!".
Tas viss izklausās pēc liela jandāliņa, un galu galā tāds arī ir, bet izsmalcināts, inteliģents jandāliņš, un katrs lasītājs tajā atradīs to, ko gaida un vēlas saskatīt. Vecāki lasītāji var baudīt pārdomātās vārdu spēlēs, piemēram, karavāna ceļā uz Čīzburgu, Sieru zemes galvaspilsētu, kuras priekšgalā ir (pašpasludinātais) augstdzimušais marķīzs Parmezāns, kuram kā augstdzimušam siera cepumam nav jāmaksā muita.
Un virs tā visa ir vēl viens līmenis, kādā var lasīt grāmatu, proti, kā dziļdomīgu sociālu romānu, kas diskutē par dažādiem eksistences veidiem, kad, piemēram, Eklērs nonāk pelmeņu ciematā, kur pelmeņi agri no rīta ar kuģiem izbrauc atklātā jūrā un ķer zivis. Šeit Eklērs nedēļas laikā no jūras izmestiem dēļiem uzceļ sev nelielu būdu un ar katru reizi, kad jūra izmet kādu dēļa galu, viņa māja kļūst lielāka.
"Vējš pūta tai cauri, taču bija vasara un Eklērs par to nebēdājās. Šī dīvaini bezmērķīgā, vienmuļā dzīve viņam sāka iepatikties – nekur nebija jāsteidzas, nebija jākaļ nākotnes plāni. Nekas viņam nepiederēja, un nekas viņam arī nebija vajadzīgs."
Visi šie tēli ir noteiktas sabiedrības šķiras daļa, pakļauti ierobežojumiem un spaidiem – turklāt fonā vilšus nevilšu ir jāuzdod jautājums par sūtību un brīvo gribu.
"Mēs, pelmeņi, visu mūžu pavadām te, piekrastē, strādājam cauras dienas, bet vai tu esi redzējis bagātu pelmeni? Katru dienu viens un tas pats – laiva, jūra, tīkls, mailītes – un tā līdz mūža galam! Nekas nemainās, nekas nenotiek! Visi uz mums noraugās kā uz... kā uz pelmeņiem!"
Lai kurā līmenī grāmatu lasītu, tā ir pavisam īpaša un savu pilnību iegūst tad, kad lasot no lieliskajā ainām var paņemt tik daudz, cik vien iespējams.
Un vēl ir jāpiemin viena lieta, precīzāk – kāds, proti, Matiass Knolls, šī lieliskā darba tulkotājs. Var tikai nojaust grūtības un šķēršļus, kas viņam bija jāizcieš un jāpārvar, lai radītu šo valodas meistardarbu.
Tā nu lai tiek sumināti visi – autors par viņa ideju, tulkotājs par tulkojumu, ilustrāciju autors par šķelmīgajām vinjetēm, izdevniecība par publicēšanu. Bet vislielākajā mērā – lasītājs, kuram ir iespēja to visu baudīt.
Foto: Grāmatas "Mežonīgie pīrāgi" autors Māris Putniņš Leipcigas grāmatu gadatirgū. Publicitātes foto
