Izrāde ir režisora Dmitrija Petrenko diplomdarbs, beidzot teātra mākslas maģistra studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, un tajā vienas no savām pirmajām lomām izspēlē akadēmijas 3. kursa studenti - Kristaps Ķeselis, Mārtiņš Upenieks, Alise Polačenko, Liene Sebre. Iespējams, tieši tuvums dzīves situācijai, kurā pirmo reiz satiekam izrādes varoņus, ļauj komandai stāstu parādīt no, lai gan samērā ierasta un šķietami naiva, tomēr pamatota skatu punkta, veikli apejot klišejiskus un banālus uzstādījumus.
Manna stāsts par Tonio Krēgeru Petrenko interpretācijā ieguvis citādāku apveidu, ļaujot četriem jauniešiem dalīties savā neziņā un nākotnes cerībās mirklī, kad pienācis laiks šķirties no pazīstamās vides un spert soli tuvāk iecerētajam dzīves modelim, izrādes otrajā daļā konfrontējot viņus ar 16 gadus tālas nākotnes realitāti. Pirmizrādē topošie aktieri, runājot par savu varoņu jaunības maksimālismā uzplaukušajām cerībām, ir piesardzīgāki nekā prezentējot tēlus nākotnē, kad nākas savilkt realizēto un zaudēto sapņu bilanci, salīdzinot to ar sasniegto laimes līmeni. To, protams, varētu norakstīt uz pirmizrādes satraukumu, tomēr saprotams, ka jauniešiem vieglāk iejusties stāvoklī, kurā pazudis neziņas elements.
Arī šoreiz stāsts apstiprina, ka mirklis, kuru mēdz dēvēt par beigām un kā jauna sākumu, ir biedējošs tieši tāpēc, ka, auklējot savas cerības un sapņus par nākamību, labi apzināmies, ka liktenis, vairāk vai mazāk veiksmīgas sakritības vai pati dzīve, lai kā šo fenomenu vēlamies definēt, tajos ieviesīs savas korekcijas. Izrādes veidotājus, šķiet, īsti nav interesējušas izvēles, kuras stāsta varoņi izdarījuši 16 gadu laikā - starp pirmo un otro viesošanos uz jumta, kur risinās darbība. Starpposms ceļojumā no tagadnes uz nākotni, kurā iepriekšējais atskaites punkts jau kļuvis par pagātni, ir nezināms un par to var izdarīt tikai minējumus. Izrādē šis posms ieskicēts tikai nedaudz. Šajā gadījumā par darba atslēgu kalpo jautājums, kuru varoņi viens otram uzdod pašā nobeigumā,– bet ko jūs darītu citādāk? Jo ne jau iepriekš iecerētā izdošanās vai izdarītās izvēles ir tas, kas nosaka laimes iespējamību tagadnē.
Par atbilstošu skatuvi Dirty Deal Teatro telpās šim procesam izvēlēts jumta fragments, kurā viss ir kā pienākas – dzega, uz kuras piesēst, skurstenis, kurā nolaist kādu mirkļa iespaidā šķietami lieku objektu, spraugas starp skārda loksnēm, kurās paslēpt privātas lietas, un vietas, kur sijas izpuvušas un staigāt nav droši, kā arī brīnumains skats uz apkārtni. Jumts – kā satikšanās vieta, kā simbols distancei, no kuras iespējams pavērties uz dzīvi no citām pozīcijām, kā katalizators konfrontācijai un savstarpējo attiecību indikācijai. Ja neskaita jumta konstrukciju, pārējais skatuves iekārtojums kā arī tā izgaismojums ir samērā vienkāršs, bet vizuāli savu estētisko virsotni izrāde sasniedz to dažu minūšu laikā, kurā gaismēnu spēlēs, skanot smeldzīgai, ar ģitāras rifiem piesātinātai muzikālai tēmai, aktieri ar kustību etīdēm ieskicē periodu, kas šķir pirmo dzīves atskaites punktu no otrā.
Kopumā izrāde kļūst par pārliecinošu divu, laika ziņā atšķirīgu „tagadnes" punktu refleksiju, kas liek aizdomāties par tām dzīves detaļām, kuru konstantumā slēpjas laimes faktors.
Tuvākās izrādes notiks 4. un 14. jūnijā.
Foto: Skats no izrādes "Tonio". Publicitātes foto
