Izrādes "Mesija" radītāji Ivars Tontegode un Normunds Zālamans, lai arī pilnībā nopietnībā mēģinājuši izpildīt ko īpašu un nozīmīgu Latvijas pirmkodu atšifrēšanā un identitātes atveseļošanā, apzināti vai neapzināti taisnā ceļā kāpuši tajā Bābeles tornī, par kuru, reizē runājot par "camp", brīdinājusi slavenā esejiste Sūzena Sontāga (Susan Sontag) – mākslīgo, frivolo, naivo vidusšķiras pretenciozo un "šokējoši" pārmērīgo.
Viena no pirmajām lietām, kas nespēj atbrīvoties no pieminētajiem apzīmējumiem, ir "Mesijas" saturs. Oriģināldramaturģija, kas rāda problēmas cilvēkiem, kuri par tām jau zina. Dažbrīd šķiet, ka vārdi, ko izsaka teju ducis aktieru, ir aizkavējušies no 2009.gada, kad tiem arī vajadzēja tikt pateiktiem, un nonākuši šeit vien privātu ambīciju dēļ. Vārdi, kuri norāda uz to, kas vairs nav aktuāls, ir izdzīvots, novērots, apdomāts un pārvarēts.
Tajā mirklī šķiet, ka "Mesija" sastāv no pārāk daudz norietējušas demagoģijas un aktualitāti zaudējušiem "modernajiem antivaroņiem", kuri uz skatuves vēl aizvien turpina spēlēt izrādi (vai izrādīties?), kamēr teātris mūsdienu skatījumā jau sen cenšas kļūt par realitāti (vismaz neatkarīgo teātru mērogā). Latviešu kino režisors Juris Poškus reiz atzinis, ka pasaule aiz kadra ir vienīgā īstenība, jo tajā neizliekas un tā parāda to, ko mēs neredzam. To, ko mēs nemēģinām vai negribam redzēt. Var tikai piekrist, idejā sublimējot arī teātri un faktu, ka dramatiskā skatuve laicīgajā pasaulē dara to pašu.
Tāpēc tie tēli, kurus iemieso nepieradinātā teātra pārstāvji Armands Berģis un Jurijs Djakonovs, noteikti "Mesijā" ir visspilgtākie. It sevišķi Djakonovs, viņa attēlotajā šova vadītājā Filipā atbalsojas tas apķērīgais savādnieks, ko Tontegode jau reiz izmantojis filmā "Sēņotāji" kā fotogrāfu Muhu. Tikpat jauks ir Valters Gailis kā nerunīgā, ačgārnā puse divsejainajam Stendzim/Niekam, viņa delikāti un taktiski piespēlētie žesti, vienmēr esošā vieta un vienmēr sejā saskatāmais infantilisms valdzina.
Turpretī pats Mesija (Kaspars Kārkliņš; Liepājas teātris), lai arī vienmēr klātesošs un savā vizuālajā izpausmē pārliecinošs un kontrastā starojošs, tiek novietots kā otrā plāna tēls, kā objekts dibenplānā, kas, ja tiktu uzņemts kino darbs, vispār izdzistu un netiktu ievērots. Un tad, pašās beigās, teju vai bez paskaidrojumiem, viņš "nonāk" pie mirstīgajiem un ietērpj tos atpestītās drānās. Teju vai jājautā, kurš no apmeklētājiem apskaidrības mirklī uz šādu triku uzķertos.
Jāatgriežas pie Jodorovska. Ne velti, tieši viņš kā sirreālists (kā saknes sliecas simbolismā) izmanto neskaitāmus semiotiskus apzīmējumus, kuru raksturs pārsvarā ir reliģisks un ezotērisks, un uz ko ved arī Tontegodes-Zālamana kopprodukts. Kamēr vairāki elementi (redzamas banālas iekšas, arhaiska perversitāte, trula, emocionāla vardarbība un tēlu, iespējams, nevajadzīga pārbagātība) Jodorovskim un mūsu duetam ir kopēji un šķietami mazsvarīgi, tikmēr "Mesijas" galvenais pavērsiena punkts – šķīstīšanās kūdras kalnā, skatītāju priekšā kļūst par neapgāžamu un spilgtu citātu no "The Holy Mountain" fināla.
"Mesijas" neordinārā un pievilcīgā scenogrāfija šo kalnu lieliski inscenē - gan Jodorovska svēto, gan Golgātas liktenīgo, gan Gaiziņa tautisko. Neapskaužami apsveicams liekas Artūra Arņa darbs, bet ne tāpēc, ka tas sasauktos ar jau nosauktajām līdzībām. Arņa kalns kopā ar Jāņa Sniķera noskaņotajām gaismām ir dzemdētājs un klupšanas akmens, ceļš uz debesīm un plūstošās smiltis uz elli. Šis kalns ir pārklāts ar iespēju zemi un tam pāri mirst debesis. Un pa vidu kuļas savādie atgadījumi, ko daži sauc par cilvēkiem.
Tomēr visu laiku kā tāds lietuvēns uz pleciem jāj jau pieminētais "camp". Šīs definīcijas, šie apzīmējumi un pārliecināšanās par to nenovēršamu piepildīšanos rada izrādi, kas vien kā vārga atblāzma spēj ieinteresēt skatītāju. Mūzikas izvēle dramatiskos mirkļos tos nepadara spēcīgākus, drīzāk redzētais vēršas klišejām pilns, lai gan no radošā kolektīva puses uzņemts pilnīgā nopietnībā. Skatītājam teju vai nav iespējas redzēt aktieru iekšējo spriedzi, tā vienmēr pavērsta uz āru, ir demonstratīva un izdzēš iespēju apspriesties un novērtēt lietas pie sevis. Protams, tā nav aktieru vaina, jo acīm redzams – tā ir tikai loma. Tomēr, iespējams, dramaturģijas vai inscenējuma dēļ Dana Lāce, Edgars Kaufelds, Antons Zamisļajevs, Romāns Bargais, Jānis Kirmuška, Imants Šai un Daumants Švampe nespēj sevi pierādīt, jo tā nav ierādīts.
Iespējams, šī ir izrāde par latviešiem. Par latviešiem, kuri vienmēr kaut ko nokavē. Kabeļtelevīziju, "fiksīšus" un ūsas. Un vēl aizvien spēlē "camp", kas nav izgājis no modes, jo nekad nav bijis modē. "Mesija" ir izrāde, kas apnīk, bet tajā nav arī nekā jauna. Ir citāti, apropriācijas un atsauces – nebeidzamos teikumos kā Prustam, ir ievērojams producentu darbs un ir arī mazuma piegarša izrādes vērtīgumā. Tomēr tad, kad uz skatuves valda klusums, pārņem tā meklētā sajūta, tā, kas liek iedrebēt sirdij katram šajā valstī. Iespējams, tā ir īstā latvietība – mēs vienmēr esam bijuši slaveni ar savu mazrunību. Varbūt tur slēpjas tas zelts, par kuru visi runā.
Izrādi „Mesija" Tabakas fabrikā, Miera ielā 54, Rīgā, iespējams noskatīties vēl šovakar plkst. 19:00.
Foto: Skats no izrādes „Mesija". Foto (c) Kristiāns Kažmers
