"Made in Russia" acīmredzami nebūtu tapusi bez diviem vēsturē nozīmīgiem tēliem – balerīnas Maijas Pļiseskas (ak, Jēzus, tā sieviete dzīvos mūžīgi), kas atstājusi dziļu rētu Oļega Suļimenko pagātnē, un režisora Žana Lika Godāra, kas, kā izrādās, būdams romantiķis, pārsvarā ticis atraidīts, tomēr spējis nocopēt kādu medmāsu Padomju Krievijā, un, iespējams, tāpēc mums ir arī Andrejs Andrianovs.
Tad nu sanāk, ka Krievijas kreatīvo prātu piedzīvotais, izklāstīts no personīgā viedokļa (jo tā it kā pieprasa laikmetīgā kultūra), visu laiku ir gājis roku rokā ar to pašu Rietumu ietekmēm, un Rietumi nav iztikuši bez Austrumu vēsmām, lai gan pēdējos septiņdesmit gadus (šur vai tur) mēs esam ticējuši kam citam. Arī šobrīd slavenākajam krievu rakstniekam, pieminētajam Kamineram, kas dzīvo Vācijā, tieši tajā pašā perestroikas laikā radās kāre legāli vai nelegāli šķērsot Padomju vai sabrūkošās Padomju Savienības robežu, un, laime vai nelaime, sapīties Parīzē ar pilnīgi piedzērušos Borisu Grebenščikovu un nākamajā stāstā nonākt Dānijā, hipiju paradīzē Kristiānijā.
Roka roku silda, desai divi gali, tāds tādu atrod. Un Andrianova/Suļimenko duets ir lielisks pierādījums, cik banāli Rietumu laikmetīgā performance, tiecoties pēc mazākām un lielākām revolūcijām un aizejot no klišejām, tajās atgriežas, kamēr cik ļoti abu reiz izpildītā Padomju kultūra, zākāta kā atpalikusi, savas mežonības dēļ ļāvusi plūkt laurus. (Nedrīkst pieminēt vārda 'revolūcija' pirmatnējo nozīmi, kas nāk no sanskrita (val; valate – apgriezt, izmainīt, parādīties) un nozīmē, nevis pagriezt kaut ko citādāk, bet atgriezt atpakaļ, burtiski – pārmaiņu rezultātā atgriezties un ierobežot sevi vēl vairāk.)
Tehnisko aspektu pētīšana, pareizo formu un brīvības meklēšana pavisam noteikti iedzen vēl lielākā strupceļā, un šobrīd tur ķepurojas slavenie Rietumi. No sākuma liekas, ka "Made in Russia" tam pieskaras vien virspusēji, tomēr patiesais saturs uzdod daudz vairāk jautājumu, kā Auseklis Baušķenieks izceļ spilgtākos paradoksus, atrodot citus. Un pēc sirsnīgiem smiekliem, vērojot Padomju produktus brīvi, organiski un pat pārgalvīgi ņemamies uz skatuves, atkal pienāk apziņa – bāc, radošajā pasaulē viss ir pilnīgā putrā, un tas, kas bijis un ir, burvīgs vai atbaidošs, ir vien kārtējais krāms, ja pat Andrionovs/Suļimenko liekas lielisks. Vai ne?
Bet kas tad ir Krievija/Padomju Krievija? Balets? Ostankina? Ietekme no franču kultūras? Melanholiskie bardi, humors, kas dzimst tekstā, электроника un neliela klaunāde? Zeme, kas ir kaut kur aiz Alpiem un Austrijas, un kur performancēs jāvalkā drausmīgi kostīmi, kuru kodīgais materiāls, liekas, ņemts no miltu maisa? Bet varbūt tas ir šis brīnišķīgais infantilisms, kas slēpjas nezināšanā, un it kā primitīvu jautājumu un ģimenisku lietu risināšana Rietumiem kļūst kā jaunatklājums?
Jautājums pēc jautājuma un, cik ērti, tikai pēc izrādes. Jo "Made in Russia" laikā nav brīžu, kad aizdomāties par eksistenciālismu, demokrātiju, globalizāciju, mehanizāciju, vizualizāciju, okupāciju, radiāciju un grāciju. "Made in Russia" vispār nav laika, tas paskrien ātri kā no 607. sērijas pēdējā stāva krītoša "Raduga", kā viegls joks, un tik īss, ka šī varētu būt pirmā reize, kad gribas teikt – wow, tas bija pārāk ātri. Stunda nekā ar stundu visa.
Foto: Izrāde "Made in Russia". Publicitātes foto
