Otrdiena, 16.Jūlijs 2019. » Vārdadienas svin: Hermīne, Estere;

Ilona Balode: Gribas vienkārši dzīvot

Ieva Kolmane, 14.04.2013. 20:06

Ilonas Balodes grāmata "Rīga - Pekina" nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Spilgtākā debija. Pirms balvu pasniegšanas piedāvājam sarunu ar grāmatas autori.
Ilona Balode: Gribas vienkārši dzīvot

Ilona uz interviju nāk ar roratslēgām, kas nesamas ne jau man, bet vēl tālāk un atdodamas pēc piederības. Aktrisi, savulaik komēdijroka grupas Suņa stunda, tagad grupas Abstinence dalībnieci, meiteni, kas Laligabas žūriju pārsteidza ar ceļojumu grāmatu, kas ir vairāk par žurnālistisku, "tūristisku" apceri un drīzāk līdzinās road movie (pat Krietnā kareivja Šveika dēkām pasaules karā vai padomjlaiku kino šedevram Itāļu neticamie piedzīvojumi Krievijā), visai pašsaprotami alka intervēt i rakstniece, i dzejniece, i tulkotāja, i Laligabas žūrijas daļa Maira Asare, kas tālajos PSRS laikos "uz dullo" braukusi uz Kazahiju kā pavadone vagonos sadzītiem lopiem.

Bet, lai kā iznācis, arī es esmu fane: vienmēr esmu sludinājusi, ka izplānoti braucieni nav interesanti un ka svarīgāki, atmiņā paliekošāki ir sastaptie cilvēki un tas, kas piedzīvots, nevis muzeji, mājas, plāksnītes, pieminekļi, kalni vai ūdenskritumi, kas skaitās obligāti apskates objekti.

Kā pareizi - Pekina vai Beidžina?

Latviski - Pekina, Beijing - angliski. Atšķiras gan, pasaulē tie nosaukumi visu laiku mainās, arī patskaņi, garumzīmes un izruna, ir grūti.

Kādas valodas zini?

Angļu, latviešu, krievu, ķīniešu drusciņ, citas drusciņ, franciski varu izlasīt, bet nevaru pateikt... Sagrābstīts.

Stāsta, ka izplatītākā valoda pasaulē esot slikta angļu valoda...

Jā, tā arī ir. Vismaz Pekinā atradu pāris cilvēku, kas runā sliktā angļu valodā, bet dziļāk Ķīnzemē, laukos, - bezcers.

Zini, ka tevi sauc par slavenību? Tu netā esi atrodama zem tieši tādiem 'jumta šķirkļiem'.

Slavenība pie mums ir katrs, ko kaut kur piemin, tas jau nav nekāds nopelns.

Bet ko tu gribētu, lai tauta par tevi zina?

Pati nezinu, sarežģīts jautājums: kā veidojas tas, kā cilvēki tevi uztver. Sākumā es biju jaunā daudzsološā aktrise, tad kļuvu par bijušo Dailes teātra aktrisi, tad pēc "Ūdrīša draudzenes" esmu parādījusies kā "mūziķe un rakstniece". Smieklīgi. Un kurai sievietei patīk, ka viņu sauc par sava puiša draudzeni? It kā tava profesija būtu "pašas vīra sieva".

Un ko tagad iesāksim ar to, ka tu pēkšņi izrādies rakstniece?

Ja uzraksti vienu grāmatu, tu jau neskaities rakstnieks. Debija ir mūžā vienreiz. Bet ir izdevies izdarīt kaut ko pamanāmāku - un tas ir patīkami. Jo aktierim tādā ziņā grūti - esi kā uz peldoša ledus gabala, nezini, kurā mirklī kusīs, kurā lūzīs. Rakstnieks ir pats no sevis atkarīgs - mājās tamborē, raksta savus burtus, un viss. Man patīk, ka pati sev esmu boss.

Tu apzinies, ka rakstīšana tev padodas?

Jā, ja nejauši izdevies uzrakstīt ko labu, tas ir viens. Bet ko ar to visu iesākt tālāk? Var jau būt, ka vairāk nekas neizdosies. Man ļoti patīk rakstīt... Bet man bail, ka rakstīšana varētu kļūt par pienākumu, un no tā gribētos pasargāties. Nezinu, kas būtu, ja kāds grāmatu pasūtinātu - tirgus Latvijā ir tik mazs, cik ir to lasošo: tik, cik saiet vienā koncertzālē. Tā daļa, kas interesējas, kas piedalās, ir tik maza! Tā mums te iet.

Bet grāmata tev liela - bieza: kā tu to dabūji gatavu?

Es esmu sprinteris. Pēc dabas slinka, piesēsties grūti, bet, kad piesēžos, vieglāk uzrakstīt lielāku blāķi. Sižets jau bija dzīves piespēlēts.

Jāpiebilst, ka grāmata izdevusies arī jautra un cilvēcīgi garšīga.

Nu, galvenais, lai kādam patīk. Es mēģināju rakstīt tā, lai man pašai gribētos lasīt. Kam rakstīts? Labs jautājums. Aktieriem tāpat: dažreiz prasa, ko jūs gribat pateikt, ko lai domā tas cilvēks, kam jūs sakāt to, ko sakāt? Kaut gan aktieris ir drīzāk rupors, mīcāms materiāls. Publika parasti aktieri uztver tādu, kāds ir viņa tēls, viņa loma. Un nav viegli - vienubrīd tu saproti, ka tu dzīvo galīgi ne savu dzīvi, ka tu nezini, kas tu pats esi, ko tu domā, kas tevi interesē. Es apbrīnoju tos, kas teātrī nostrādājuši visu mūžu...

Tu rakstīji to, ko redzi, vai to, ko to domāji, ka redzi?

Arī žurnālists jau raksta tikai to, pats redz, arī nevar būt līdz galam objektīvs. Tajā ziņā man pluss - es kā rakstniece varēju atļauties spēlēties ar materiālu.

Vēstniecības ir reaģējušas? Parasti jau pieskata, kas un kā.

Kurš tad var latviski izlasīt? Kad meklējām sponsorus pirmā izdevuma klātliktajam diskam, uzrunājām Ķīnas vēstniecību, kas nāca pretim, pārlasījuši Tibetas daļu.

Par to ceļošanu "uz dullo"... Gaumes lieta, bet man pašai liekas bezjēdzīgi braukt ceļojumā, kad ir pilnīgi skaidrs, tieši kur un kad tu būsi un ko darīsi. Līdzīgi ar obligāto literatūru - izlasi šo te, kur rakstīts tas un tas, kamēr mīļākās grāmatas ir un paliek tās, kas netīšām pagadījušās.

Un gribas lasīt visu iespējamo, tikai ne obligāto literatūru.

Bet kas tā par dzīvi, kad viss ir tikai "uz dullo"?

Nu, interesanta tāda dzīve. Var jau ceļot arī normālā veidā - pagājušajā vasarā ar Rolandu [Ūdri] bijām aizbraukuši uz Pēterburgu. Bija auksts, bizot apkārt nebija nekādu iespēju, iznāca piecas dienas dzīvot hostelī. Pirmajā dienā viss ir ok, otrajā arī nekas, trešajā dienā viss jau apskatīts, paliek garlaicīgi. Ja tu dzīvo pēc visiem nosacījumiem, tu palaid garām iespēju saskarties ar nezināmo. Līdzīgi ir, kad tu muzicē uz ielas - tu kļūsti par daļu no pilsētas. Sākas piedzīvojumi, tu satiec cilvēkus, bet arī tad kādā brīdī atkal gribas nolīst viesnīcā, atpūsties. Kontrastus vajag. Un labākais, kad nauda tev ir, bet tu ej un spēlē uz ielas, it kā naudas tev nebūtu. Un pašlaik arī - kā man gribas braukt projām! It kā viss labi, bet jūties aizsēdējies, gribas izrauties.

Tu sapņos lido?

Kādu laiku nav gadījies, bet ir bijis tā, ka mēģini, bet iet šķībi, nepareizā leņķī, visādi vadi priekšā, vajadzētu būt cēli, bet tu lido tāds bremzēdams, slikti mācēdams.

Vai sagribas vienkārši iet uz mežu, izrakt bedri un dzīvot tur.

Man, zini, kāds ir sapnis? Latvijā ziemā, kad ir sniegs, uzcelt tādu eskimosu iglu, iekšā ugunskurs, ārā - mīnus divdesmit, un tu tur sēdi...

Ar bukstiņputru.

Jā, gribas vienkārši dzīvot.

Foto: Ilona Balode. Publicitātes foto 

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV