Ceturtdiena, 28.Maijs 2020. » Vārdadienas svin: Vilhelms, Vilis;

Jāņa Joņeva lugas lasījums

Ingrīda Ivane, 04.04.2007. 11:00 | komentāri (15)

3. aprīļa vakarā Mākslas darbinieku savienības telpās Laikmetīgās drāmas gada ietvaros notika Jāņa Joņeva lugas „Matrozis un krasts” autorlasījums. Tā ir LU Filoloģijas fakultātes doktorantūrā studējošā dramaturga trešā luga.
Jāņa Joņeva lugas lasījums

Galerijas:

Kad pa pustumšajām trepēm uzlīkumots līdz ceturtajam stāvam, kur atrodama Mākslas darbinieku savienība, aiz šaurā gaitenīša sagaida neliela telpa. Stūrus noapaļo visgarām trim sienām plašās krokās krītošas drapērijas. Melns samts un zelts. Ar melno kontrastē gaišas, lielākas un mazākas glezniņu un zīmējumu reprodukcijas ar ziediem, gracioziem sieviešu tēliem un arī kaut kas no Monē gleznotajām magoņu pļavām. Noskaņa drīzāk vedina domāt ne par laikmetīgo drāmu, bet 19. gs saloniem, kur pār zīda galdautiem nevērīgi šķīst vīns un puto šampanietis. Bet izrādās, ka manas nojautas nav tālu no patiesības, mirkli vēlāk būs arī tas viss, mazliet citādi un tomēr būs.

Smaržo kafija. Trīs krēslu rindas. Tajās vienmērīgi izvietojas visi trīs atnākušie klausītāji, proti, katrs savā rindā. Literatūras baudītāji – radoša paskata bārdainis - tā ap trīsdesmit, kāda kundze gados un es (kultūras patērētāju vidējais aritmētiskais?). Sākumā šķiet visi jūtas mazliet neveikli, ieskaitot autoru un izņemot omulīgo pasākuma organizatoru Daini Grīnvaldu, kurš, secinot, ka jāsāk vien būs, beidzot pārtrauc klusumu.

Autors sola nolasīt tikai lugas pirmo cēlienu. Viss sākas, tā sakot, ārpus laba un ļauna – tiek dots īss raksturojums – tukša telpa, kur satiekas Ivans Leonardovičs un Kāds Pelēkā. Hmm... Rodas asociācijas ar pelēko kardinālu un Mefistofeli. Nav gan skaidrs, kuras tuvāk patiesībai. Pamazām tiek konkretizēts, ka telpa nav vis šāda tāda, bet birojs un Ivanam Leonardovičam jāuzņemas teju neiespējamā misija glābt savu daudzus gadus neredzēto draugu, nu jau ietekmīgu oligarhu Josifu Osipoviču, no alkoholisma un depresijas, kurā viņu, ak vai, novedusi kāda bijusī draudzene.

Ivana Leonardoviča un Josifa Osipoviča jeb kā viņi ērtības labad sauc viens otru – Jankas un Jāzepa atkalredzēšanās raiti pāraug uzdzīvē, kur atmestie ieradumi (viens atmetis dzeršanu, otrs pīpēšanu) tiek strauji un ar vērienu atjaunoti. Kad izdzerts viss, kas pie rokas, abi kā skolaspuikas aizbēg pa logu (biroja oficiālais darbalaiks tomēr), aizbildinoties, ka tikai uz stundiņu. Krogs, krāsu un iespaidu virpulis. Līst vīns, šņabis un brendijs, iepatikusies oficiante tiek apkrauta ziedu klēpjiem (neaizmirsīsim, ka viens no stāsta varoņiem to var atļauties), visām sievietēm tiek uzsaukts labākais šampanietis, visiem vīriešiem – sliktākais alus. Tam visam vēl klāt šķietami nevainīga oligarha koķetērija ar nepilngadīgu skuķēnu, kas vēlāk izrādās Leonardoviča skolniece, un ko tamdēļ steigšus iesēdina taksī, lai brauc mājās un mācās uz rītdienas kontroldarbu. Beidzot, kad draud izcelties kautiņš ar oficiantes greizsirdīgo puisi, abi nesamaksājuši aizlaižas. Sākas sirreālākā daļa. Tumša iela, balts limuzīns un vesela dīvaiņu plejāde, kuri parādās cits pēc cita – Vīrs ar šķībo cepuri, Resnītis stulmeņos, Vīrs bez krekla, Sieviete halātā (un drīz jau bez tā), Tievais un arī nekur neaizbraukusī skolniece Dina kopā ar limuzīna šoferi Kalipso. Savstarpējos konfliktus nolīdzina alkohols, jo katram kā izrādās ir nebaltai dienai noglabāti krājumi. Nu jau tas nav nekāds parastais, bet latvāņu liķieris un tam līdzīgi brūvējumi. Kā noprotams, absurda pakāpe aug un drīz par kaut kādu realitāti vispār vairs nevar runāt. Turklāt, kaut kur apkārt ceļo ierocis, kurš it kā ticis nodots no rokas rokā, tikai nav skaidrs, pie kura tas katrubrīd atradies vai joprojām atrodas. (Noskaņa, lai cik dīvaini nebūtu, teju vai čehoviska – kā zināms viņš teicis, ka tad, ja pirmajā lugas cēlienā pie sienas ir bise, pēdējā tā noteikti šaus.) Visi zina, ka oligarhs ir apdraudēts. Bet šāviena nav. Krīt zvaigznes.

Tas pagaidām viss. Viss? Es mazliet apmulstu. Izrādās autors lasījis tikai pirmo cēlienu ne vien ierobežotā laika dēļ, bet arī tāpēc, ka otrs cēliens vēl nav tapis. Tā.

Domājams, ka izlasot lugas tekstu atklātos ne viena vien interesanta ideja, taču klausoties diemžēl nepastāv „opcija” pateikt stop! un „patīt atpakaļ”, kaut brīžam kolorītās valodas dēļ to būtu gribējies izdarīt.

Taujāts par nosaukumu, autors bilst, ka tas atsaucoties uz izteicienu par dzeršanu kā matrozim. Bet, lai būtu matrozis, jātiek līdz kuģim. Šis stāsts tāpēc par matrozi uz krasta, kurš līdz jūrai nav ticis vai baidās tikt. Par pus vai ceturtdaļmūža garumā ieilgušu krīzi.

Interesanti, ka pamatmotīvu par oligarhu, kurš pēc tam, kad draudzene viņu pametusi, sācis dzert un kuru tādēļ izpestīt no depresijas devies viņa jaunības draugs, autors atradis kādā sieviešu žurnālā. Nu ja, stāstiem par oligarhiem un pusmūža krīzi šobrīd ir noiets.

Diskusija par to, ko iesākt ar lugas otro cēlienu lāga neraisās. Dramaturgs bilst vien to, ka tajā beidzot jāparādās arī oligarha femme fatale, kura taču visa notikušā katalizators. Skaidrs ir viens, ka no nosacīta reālisma lugas sākumā autors līdz cēliena beigām aizgājis tik tālu kādā paralēlā pasaulē, ka īsti nav skaidrs kādā virzienā to tālāk risināt. Ieslīgt vēl dziļāk, iet atpakaļ? Visi klusē. Realitātes meklējumi kā noprotams nevienam nav stiprā puse. Vienīgā doma, uz ko noteikti pastāv līdzās sēdošā vecākā kundze ir, lai varonis, kurš no dzeršanas, kā minēts lugas sākumā, jau septiņus gadus kā spējis atturēties, bet lugas gaitā to nelaimīgā kārtā atsācis, to noteikti atkal atmestu. Grīnvalda iebilde, ka ne jau tā ir lugas centrālā problēma, netop atzīta. Nu ko tur iebilst? Kas vienam radoša morāla vai vēl sazin kāda krīze, tas otram izlaidīgas dzīves sekas. Kas vienam sirreālas fantāzijas un paralēlas pasaules vīzijas, tas kādam citam delīrija murgi.

Kafija izdzerta. Biezumos arī nekādas atbildes nav rodamas, vai luga tiks pabeigta vai ne un kā. Kaut, godīgi sakot, nemaz nezinu vai būtu pareizi, tikai lugas beigās pieliekama punkta labad, par visu vari iegrūst jau tā ne visai dzīves aplaimotos varoņus atpakaļ pasaulē no kuras viņi aizbēguši. Tas aizdomīgi vilktu vai nu uz dzeltenās preses un lielo virsrakstu iecienītu ažiotāžu par kādu traģēdiju vai holivudiski pārsaldinātu happy end.



Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV