Svētdiena, 17.Novembris 2019. » Vārdadienas svin: Uga, Hugo, Uģis;

Piecas epizodes. Piecas intonācijas. Piecas versijas

Andra Silapētere, 15.10.2013. 11:10

Izrāde „...lai gadījums kļūst par notikumu...” Rīgas mākslas telpā tāda paša nosaukuma izstādes ietvaros izklaidējošā veidā piedāvā noraudzīties radošos procesos - mūzikas, dejas, kritikas tapšanā
Piecas epizodes. Piecas intonācijas. Piecas versijas

Galerijas:

Izrādes „...lai gadījums kļūst par notikumu...” programmiņā, kāds noslēpumains Radītājs uzrunā izrādes skatītāju, provocējoši aicinot: „Tavai vēlmei pamanīt to, kas radīts, ir dota brīva vaļa, jo mākslas darbam neatkarīgi no tā formas nav sākuma vai gala.” To izlasu, braucot mājās pēc izrādes apmeklējuma, ar mazliet urdošu neapmierinātības sajūtu prātā pārcilājot redzēto. Bet aizvien vairāk pārdomājot, lasītais vedina aptvert to, kas ir izrādes režisoru un mākslinieku radīts un aizvien pārliecinošāk manī nostiprinās doma par izrādes stilistisko tīrību un veiksmīgi atrasto viduspunktu starp klišejām, kas skatītājam liek uzjautrināties un filozofiski poētiskajiem komponentiem, kas liek rakt dziļāk.

Izrādes piecas epizodes ir tiešs dialogs ar skatītāju un cenšas runāt ar intonāciju daudzveidību. Katra no epizodēm – „Impulss jeb ceļojums telpā ar pieturvietām” (rež. Kārlis Freimanis), „Kritiķa Acs” (rež. Vilnis Vējš), „Māksla – antimāksla” (rež. Ģirts Šolis), „Dinamiskā glezna” (rež. Jūlijs Djakonovs), „Akustiskā Fata Morgana” (rež. Inese Mičule) piedāvā versijas un impresijas par tās scenogrāfijas centru – laikmetīgās mākslas izstādi un tajā skatāmajiem mākslas darbiem. Lai arī epizožu saturs ir komentārs mākslas darbiem un tās turpina izstādes kuratores Solvitas Kreses ideju par mākslas darbu un stāstu aiz tā, katra no izrādes epizodēm veido citu versiju mākslas darbu uztverē, cenšoties uzminēt to, kas, iespējams, slēpjas aiz tiem.

Dinamiskā plūsmā, virzot skatītāju caur izstādes sienu labirintiem, katram ir ļauts atrast to, kas ir svarīgākais individuālajā dialogā ar mākslu. Katrs no režisoriem ir aktualizējis kādu šķautni, kas vai nu ar labu devu ironijas vai ar teju apokaliptisku atskārsmi par radīšanas procesu mēģina atšifrēt mākslas darba uztveršanas dažādos scenārijus. Vilnis Vējš vērš uzmanību kritikai un kritiķa lomai kā medijam starp skatītāju un mākslas darbu. Ar vieglām, ārēju nopietnību maskētām zobgalībām, kritiķa tēlā iejuties Toms Treibersgs paver skatītājam mākslas kritiķa „ieroču arsenālu” mākslas darba uztveres un tā „atkodēšanas” procesā. Tematiski kritikas līniju turpina apvienība Umka.lv, kura radījusi kolorītu tēlu – Arvīdonkuli. Personāžs teju izvadā skatītāju pa izstādes ekspozīciju, komentējot mākslas darbus un mēģinot rast atbildes uz to, kas ir māksla un kā uz to skatīties. Epizode ir pilna neslēptas ironijas, kas tomēr brīžiem kaitina ar savu uzmācīgo dabu. Bet tas nekas, jo patverties var aiz kādas no izstādes ekspozīciju sadalošajām sienām. Un, skat, pretī nāk viesmīlis, un piedāvā glāzi baltvīna. Izrādās, arī viesmīlim šeit atvēlēta, kāda loma, kas visu izrādes laiku noslēpumaini maldina skatītāju, bet, tieši kas tas ir man, laikam jāpatur noslēpumā, lai neizjauktu atklājuma prieku.

Noslēdzoties Arvīdonkuļa vadītajam ekskursam, seko epizode „Dinamiskā glezna”, kas tapusi jauno mākslinieku kopdarbā - horeogrāfi Kristīne Vismane un Kristaps Ceļmalnieks, mūziķi Anna Ķirse un Toms Auniņš, scenogrāfs, kodoskopa mākslinieks Rūdolfs Baltiņš. Autoru interpretācija par mākslas darba uztveri iedzīvināta dinamiskā performancē, kas it kā cenšas pārvarēt mākslas darba statisko stāvokli izstāžu zālē, ar vizuāli atraktīvu tēlojumu, radot iespaidu par tā dzīvo un pulsējošo būtību. Savukārt noslēdzošā un, šķiet, iedvesmojošākā no epizodēm ar pilnasinīgi Riharda Zaļupes spēlēto marimbu, atklāj aizkadru - mākslas darba radīšanas procesu, ko kā saka epizodes režisore Inese Mičule, skatītājs neredz tanī brīdī, kad bauda mākslu. Tomēr manī epizode raisīja vēl kādu citu asociāciju, proti, par mākslas darba individuālo dzīvi, par tā tālāku esamību pēc tā radīšanas.

Jāatzīst, izrādei nepiemīt dziļi filozofisks raksturs, tā vairāk ir izklaidējošs notikums, kas aicina skatītāju līdzdarboties un vērot. Un šajā gadījumā, iespējams, uztverama kā vēl viens komentārs izstādei. Skatītājs atrodas telpā, kas piepildīta ar mākslu, tā rokās tiek ieliktas visas atslēdziņas un tālākais jau viņa ziņā, vai atslēgt tās durtiņas, ielūkoties pa atslēgas caurumu, vai paraustīt plecus un doties mājās.

Tuvākā izrāde notiks 25. oktobrī plkst. 19.00.

http://vimeo.com/76032596

Foto: Publicitātes foto

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV