Ceturtdiena, 23.Maijs 2019. » Vārdadienas svin: Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija;

Pretpoli pievelkas un atduras - filma "Zils ir vissiltākā krāsa"

Helija Tetere, 30.10.2013. 14:04 | komentāri (1)

Jaunais režisors Abdelatifs Kešišs filmā „Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa” ar smalki veidotajiem raksturu tēlojumiem un neparasto laika izjūtu jau ierakstījis savu vārdu kino vēsturē
Pretpoli pievelkas un atduras - filma "Zils ir vissiltākā krāsa"

Franču filma „Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa” ir ieguvusi Zelta palmas zaru šī gada Kannu Kinofestivālā, tomēr savu daļas slavas filma saņēmusi jau labu laiku iepriekš, provokatīvā un sabiedrību viļņojošā sižeta dēļ. Režisors Abdelatifs Kešišs par filmas pamatu un centrālo notikumu skatītājam piedāvā divu jaunu sieviešu mīlasstāstu.

Agra rīta noskaņā nočīkst dārza vārtiņi Lilles nomalē un skatītājs var ļauties mierpilnai, rāmai kameras slīdēšanai galvenās varones Adeles dzīves gaitās. Apaļu trīs stundu garumā tiek izdzīvota Adeles jaunība, sniedzot interesantu laika izjūtas veidu. Skatītājā tiek radīta klātbūtnes sajūta, vērojot konkrētas Adeles dzīves dienas notikumus, kas nemanāmi izvēršas ilgākā laika virknējumā. Režisors meistarīgi sapludina kadru pie kadra, zaudējot laika sajūtu, vienlaikus to izstiepjot, nenovelkot konkrētas robežas. Laiks aptver relatīvi ilgu laika posmu, iekļaujot Adeles vidusskolas, studiju un patstāvīgās dzīves gadus.

Adele filmā tiek attēlota kā neparasti pievilcīga, pat viena no iekārojamākajām meitenēm skolā, ko precīzi parāda viņas klasesbiedru tēlojums, arīdzan filmas anotācijā atrodama šāda informācija. Diemžēl ar šādu Adeles raksturojumu, skatītājs tiek maldināts, jo filmas gaitā top skaidrs, ka Adele patiesībā ir izteikti vienkārša, varētu pat teikt, garlaicīga. Lai gan biedru attieksme un vārdi rāda pretējo, Adele it kā pazūd uz spilgto un komunikablo klasesbiedreņu fona. Režisors Kešišs ar filmas valodu mēģina rādīt, ka Adele tomēr izceļas, taču ne viņas dabiskais vizuālais izskats, ne apzināti veidotais stils neliek noprast par kaut ko izcili daiļu.

Režisors filmā liek dziļu uzsvaru uz sīkumiem, līdzīgi kā to dara latviešu režisore Laila Pakalniņa. Skatītājs ir spiests vairākas minūtes vērot, kā Adele guļ, mostas un virpina matus. Ja vien tik rūpīgi netiktu filmēta katra Adeles ieelpa un izelpa, visdrīzāk, skatītājam nenāktu prātā viņu asociēt ar šarmantu un pievilcīgu. Sabiedrībā bieži vien par dziļiem cilvēkiem tiek uzskatīti kautrīgi, introverti, piekarot viņiem iekārojamības oreolu. Es teiktu, tas ir psiholoģisks māns. Lai noteiktu cilvēka dvēselisko starojumu, būtu jāveic nopietna psiholoģiska personas analīze, apkārtējo anketēšana un jāizvērš citas pētniecības metodes, diemžēl filmā Adele tiek skatītājam pasniegta kā gatavs dārgums.

Emma, Adeles mīļotā, otra filmas galvenā varone, ir drosmīga, zilmataina meiča, kas manī nerada šaubas par savu vērtību. Emma ir atslēga, kura apmuļķotajam skatītājam atver acis un tieši atsedz Adeles garlaicību. Jau dzīvojot kopā ar Adeli, Emma sāk pret viņu izturēties vēsi, kļūst aizņemta un bieži pavada laiku ārpus mājas. Vispārzināma patiesība ir, ja mīlestības iekāre beigusies, pāri paliek dvēseles starojums. Emmai kā māksliniecei tas ir labi saskatāms un izjūtams, pirmkārt, ņemot vērā viņas pieredzi, otrkārt, apkārtējo vidi, kas krasi atšķīrusies no Adeles vienkāršās dzīves. Adele ēd spagetti katru dienu, Emma – katru dienu citu delikatesi. Adele savāc pinkainos matus nevīžīgā copē, Emma – žilbina ar zilajiem matiem. Adele saista savu dzīvi ar literatūru, taču ne mākslinieciskā aspektā, jo kļūst par skolotāju. Emma kā indivīds ir redzami interesantāka - gan ārēji, gan mutuļojošās sabiedriskās dzīves dēļ, gan īpašību ziņā, jo ir patstāvīga, tieša un drosmīga. Negribētu teikt, ka mākslinieciskā tipa jūtas ir dziļākas, taču skaidri jaušams, ka Emma ir dziļāka un saistošāka par Adeli.

Tālākā filmas darbība paredz, ka šādas, raksturu ziņā atšķirīgas attiecības nebūs ilglaicīgas. Tā kā Emma meklē jūtu dziļumu ārpus Adeles sabiedrības, zūd arī fiziskā piesaiste. Kā iegansts abu meiteņu attiecību pārtraukšanai tiek pasniegts neuzticības fakts, kad savā novārtā pamestā Adele ļaujas kolēģa uzmācībai. Patiesā šķiršanās iniciatore gan ir Emma, kuru Adele jau labu laiku garlaiko, attiecīgi viņa rada apstākļus Adeles neuzticībai. Tiek sarīkots teatrāls skandāls, lai Emma spētu aiziet bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem. Šāds scenārijs ir populārs, manipulatīvs attiecību risināšanas veids visa veida attiecībās, šoreiz mazāk tipiskās, jo abas ir sievietes.

Filma ir labi veidots materiāls, kas popularizē homoseksuālas attiecības, rādot tās kā seksuālā, tā jūtu dziļuma šķērsgriezumā. Šādām attiecībām līdzi tiek vilktas zināmas blaknes – apkārtējo nosodījums, un vēl jo vairāk – Adeles personīgā nespēja pieņemt šādas attiecības.

Pieņemot situāciju, ka viena no varonēm tiktu nomainīta ar vīrieti, attainojot tipiskas heteroseksuālas attiecības, atļaujos minēt, ka filmas neiegūtu nevienu balvu. Tā kā „Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa” jau paspējusi saņemt balvu gūzmu, jādomā, ka lielā mērā var pateikties it kā atšķirīgajam homoseksuālajam aspektam un līdz sīkumiem izgaismotajām erotiskajām ainām, kas brīžiem robežojas ar pornogrāfiju. Bez tā visa, filma kļūtu par ikdienišķu attiecību drāmu. Jaunais režisors ar filmu neatsedz kādu sabiedrības tabu tēmu, jo homoseksuālais uzsvars jau sen ir kļuvis par pierastu parādību kino, taču ar smalki veidotajiem raksturu tēlojumiem un neparasto laika izjūtu ir skaidri ierakstījis savu vārdu kino vēsturē.

Foto: Publicitātes foto

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV