Sestdiena, 21.Septembris 2019. » Vārdadienas svin: Matīss, Modris, Mariss;

Hermaņa tilts uz Berlīnes Komiskās Operas skatuves

Ilze Malaševska, 04.12.2013. 14:47

Hermaņa "Cosi Fan Tutte" uz Berlīnes Komiskās Operas skatuves būvē tiltu starp 18. gadsimtu un mūsdienām
Hermaņa tilts uz Berlīnes Komiskās Operas skatuves

Galerijas:

Vai uzticība un mīlestība ir viens un tas pats? – šāds jautājums nodarbina Lorenco Da Ponte "eksperimenta" dalībniekus jeb darba "Cosi Fan tutte" varoņus. Alvis Hermanis iestudējumā uz Berlīnes Komiskās Operas skatuves nemeklē atbildes, bet gan būvē tiltu starp 18. gadsimtu un mūsdienām. Un tas nenākas grūti, jo arī 21.gadsimtā mīlestībai nav garantijas.

Eksperimentālās derības

Eksperimenta norises vieta ir restauratoru darbnīca, kurā tiekas tā galvenie dalībnieki – divi jauni kungi Guglielmo un Ferrando un viņu iemīļotās Fiordiligi un Dorabella. Eksperimenta jeb tā saucamo derību ierosinātājs ir Dons Alfonso, pusmūža kungs, kurš izaicina jaunos vīrus, apgalvojot, ka neviena sieviete nav uzticīga un kungi alojas, ja tā domā par savām iemīļotajām. Dons Alfonso grib pierādīt savu taisnību un tiek īstenots plāns, kurā vīrieši tiek it kā iesaukti armijā, kaut patiesībā pārģērbušies apciemo jaunās dāmas un katrs mēģina iegūt otra iecerētās labvēlību. Tajā noskatās istabene Despina, kura ir kā dāmu kārdinātāja un iedrošina viņām pakļauties saviem instinktiem, vēlmēm un vienkārši baudīt dzīvi. „Beidzot tu rīkojies kā sieviete," vinja atzinīgi slavē Fiordiligi pēc tam, kad uzzina par viņas neuzticību. Pēc spēcīgas iekšējās cīņas tādu pašu soli sper Dorabella. Derības ir uzvarētas…

Restauratoru darbnīcas būvētais "tilts"

Gleznu restauratoru darbnīca ir Alvja Hermaņa tilts uz pagātni. Viņš izvēlas neattainot 18. gadsimtu tā ierastajā vēsturiskajā stilā - krāšņais Rokoko scenogrāfijā nav manāms. Tā vietā ir telpa, kur tiekas paralēlie laiki, kur Rokoko laika gleznas un to fragmenti harmonē ar Mocarta mūziku un spēlējas ar jūtu un jutekliskuma tēmu. Restauratori ir ceļotāji laikā, kuri identificējas ar saviem gleznu varoņiem un to juteklisko pasauli. Telpā valdošā komunikācija ir pretstats mūsdienās esosšajai – dzejiskus un krāšņi komplimentus, kas ir kā citāti no grāmatām, kas pamāca, kā savaldzināt ar vārdiem nevis darbiem, mūsdienās nomainījuši e-pasti un sms.

Un tomēr līdzības ar mūsdienām ir viegli saskatīt. "Cosi fan Tutte" atklāj, ka attiecības un laulība nav nekas, kas ir akmenī cirsts un ka tās pakļaujas dažādām ietekmēm. Ķermenis un dvēsele nav viens un tas pats, tāpēc tie var nedarboties saskaņoti - ķermenis ļoti viegli pakļaujas dzīvnieciskiem instinktiem, tāpēc ir pilnīgi saprotama tā reakcija - iekāre un vēlme atdoties. Arī “sievietēm ir jābauda dzīve”, “pazudīs šie divi (vīrieši), nekas, vietā nāks citi, viņu ir daudz” un citas galveno varoņu sacītās frāzes mēs ne retu reizi vien dzirdam 21. gadsimtā.

Tā dara visi

Visai agri kļūst skaidrs, ka abas dāmas kritīs kārdinājumā un nebūs gana spēcīgas, lai turētos pretī šarmantajiem kungiem, tomēr Dorabellas iekšējā cīņa ļauj kaut nedaudz ticēt, ka lugas beigas varētu būt citādākas. Ka ir kas tāds, kas ļauj iznīcināt iekāri un palikt uzticīgai… Savā ziņā "Cosi Fan Tutte" ir mazāk komēdija, bet vairāk traģēdija, atklājot, ka ļaudis nekam un nevienam nevar uzticēties, savukārt lugā izskanējušais jautājums – Vai uzticība ir mīlestība? – atstāj vielu pārdomām. "Tā dara visi" – dzied varoņi lugas izskaņā. Tāpēc izpaliek vainīgais, labais vai sliktais tēls. Visi iesaistītie ir eksperimenta upuri.

Vācijā kā mājās

Alvis Hermanis ir ne vienu reizi vien viesojies uz Vācijas pilsētu teātru skatuvēm un pēdējos gadus sadarbojies ar Schauspielhaus Cīrihē, Schauspiel Ķelnā, Kammerspiele Minhenē un Schaubühne Berlīnē, kur iestudējis Jevgēniju Oņeginu. Savukārt 2012. gadā sekoja ielūgums uz teātru tikšanos Berlīnē, kur tika uzvests Mihaila Čehova Platonovs.

Hermanis neizceļas ar Dž.Dž.Džilindžeram tik raksturīgo skandalozi provokatīvo redzējumu. Arī Viesturam Kairišam piemīt sava veida stils, kas pakļaujas diskusijai. Kaut vai viņa režijā uz Komiskās Operas skatuves uzvestais „Sapnis vasaras naktī" un tajā redzamais gigantiska izmēra loceklis un izspēlētās seksuālās rotaļas lika blakussēdētājiem izbrīnā raudzīties skatuves virzienā un pēc starpbrīža vairs neatgriezties savās vietās. Hermanis ir pieklusinātāks, ja ne pavisam kluss, un tas vāciešiem laikam tīk. Nedaudz stilizēts, bet mierīgs.

"Cosi fan Tutte" trūkst provokācijas, atkailinātības un sava veida erotikas. Vismaz tā neparādās galvenajos tēlos, tikai Rokoko gleznu retrospekcijās, kas tiek projicētas uz skatuves un robežojas pat ar pornogrāfiju. Arī galveno mīlētāju mīlestība šķiet nesaprotama – tā sākas ar pāru strīdiem, kam seko salabšana, vēsa atvadīšanās, vīriem dodoties karā. Protams, var sacīt, ka tā agrāk notika, ka 18. gs. nebija pieņemts izpaust savas jūtas, un tomēr, tieši tad, kad ķermeniskais bija tik slēpjams un iekāre bija galvenais dzinulis, tieši tad emocijām bija jābūt visspēcīgākajām.

"Cosi Fan Tutte" ir režisora īstenots ceļojums laikā. Izrādē neatainojas tam laikam raksturīgā vide, un pats Hermanis arī intervijās sacījis, ka to nemaz nevar vēlēties, jo tāda scenogrāfija ir ļoti sarežģīta. Tāpēc visa izrādes darbība notiek restauratoru darbīcā. Tāpēc ir Rokoko gleznu fragmenti un Mocarta mūzika, kurai režisors veltījis pastiprinātu uzmanību. Hermaņa mērķis nav skatītāju šokēt vai pārsteigt. Tā vietā paliek lugas aktuālais jautājums – Vai mīlestība var būt droša un vai uzticība ir mīlestība? – un viena spēcīga frāze – Tā dara visi!

Foto: Izrāde "Cosi Fan Tutte". Foto (c) Monika Rittershaus

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV