Sestdiena, 21.Septembris 2019. » Vārdadienas svin: Matīss, Modris, Mariss;

„Izraidītie” Dailes teātrī - spilgti un apstulbinoši kā tikko dabūts pa seju

Helija Tetere, 12.02.2014. 16:36 | komentāri (1)

Skatītājus gaida patiešām krāsainu notikumu un skaļas mūzikas ņudzeklis raupjas scenogrāfijas pavadībā
„Izraidītie” Dailes teātrī - spilgti un apstulbinoši kā tikko dabūts pa seju

Galerijas:

Laikā, kad pasaulē vēl slējās Ņujorkas dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija mūžībā, bariņš lietuviešu emigrantu dodas uz Angliju, lai izmēģinātu laimi viņiem jaunā un nezināmā valstī. Šie cilvēki dodas prom no savas valsts nevis politisku, bet gan sociāli ekonomisku apsvērumu vadīti. Lugas autors, lietuvietis Marjus Ivaškevičs nosaukumu „Izraidītie” pamato ar domu, ka mūsdienās cilvēkus no valsts neizdzen ar varu, tie dodas prom brīvprātīgi, taču tikai retais no viņiem atgriežas dzimtenē. 

Izraidītie tāpēc, ka izraida paši sevi, nespējot pielāgoties dzīvei ekonomiski vājā valstī, tādēļ emigrē, taču arī jaunajā valstī laimi īsti neatrod, bet atgriezties atpakaļ neļauj pašlepnums. Ivaškevičs lugu rakstījis pēc reālu cilvēku likteņu motīviem, kuri emigrējuši uz Londonu un tur arī palikuši.

Režisors Oskars Koršunovs lugu „Izraidītie” iestudējis Viļņā, kur tā pirmizrādi piedzīvoja 2011. gadā un līdz šim brīdim iemantojusi „kulta izrādes” statusu. Šogad izrāde iestudēta uz Dailes teātra skatuves, lietuviešu emigrantus nomainot latviešu, jo socāli ekonomiskā ziņā starp Latviju un Lietuvu var likt vienādības zīmi, turklāt abas valstis vieno padomju okupācijas pagātne, ietekmējot mūsdienu sabiedrības domāšanu, dzīvesveidu, arī valodu.

Sen jau aizmirsti laiki, kad lēni dūcot, veras vaļā sarkanais skatuves priekškars un acu priekšā paveras glīti iekārtotas dekorācijas, tomēr izrādes sākums pārsteidz. Gaišajā zālē pamazām sanāk skatītāji, vienlaikus aktieri uz skatuves jau sākuši spēlēt, sasēduši pie bāra letes, skanot skaļiem mūzikas dārdiem. Uz skatuves ratiņkrēslā parādās smaidošs Bens (Juris Žagars), centrālais varonis mūsdienās, atceroties jaunības notikumus un pavadot tos ar trāpīgiem komentāriem.

Ierašanās, izdzīvošana, samierināšanās – vārdi, kas secīgi skaidro katru izrādes cēlienu. Startu svešā zemē uzsāk notikumi autobusā „Rīga - Londona”, ko piepildījuši jauni, nepieredzējuši, ne īpaši izglītoti cilvēki. Skaļi smiekli, krievu lamu vārdi un šņabja dzeršana no pudeles kakliņa neliecina, ka šie ļaudis svešumā domā izglītoties kursos vai meklēt prestižu, labi atalgotu darbu. Taisnība – šie cilvēki ir savervēti mazkvalificētam darbam vides uzkopšanā, taču dažiem no viņiem ir vēl kāds dziļi privāts mērķis. Bens (Dainis Grūbe) - kriminālpolicists, kuram uzticēts izvest no valsts rūdītu autozagli Vandalu (Lauris Dzelzītis); Dana (Elīna Dzelme) – sapņaina meitene, kura Anglijā cer kļūt par fotogrāfi; Edijs (Gints Andžāns) – fizikas students un hipijs – vēlas redzēt citu valsti; Supermaigais (Raivis Vidzis) – neizdevies sportists; laucinieki un pensionāri – vienkārši labākas dzīves meklējumos.

Izrāde atgādina kino, jo notikumi mainās ātri un ietver teju visu dzirdēto par emigrantu dzīvi Anglijā. Izdzīvošanas cēlienu ievada pasu un naudas nozagšana, valodas barjera un absolūta bezpalīdzība svešā zemē. Tam seko varoņu pievēršanās bezpajumtnieku dzīvesveidam, gulēšana zem tiltiem un pārtikas meklēšana atkritumos un šai postažai klāt – vietējo neiecietība un agresija. Šai ellei cauri iziet teju visi izrādes varoņi, izņemot meiteni Danu, kura atrod bagātu draugu un kādu laiku dzīvo uz viņa rēķina, bet vēlāk nokļūst tur, kur pārējie sākumā. Spilgti tiek attēlots skvoterisms, emigrantiem „ieņemot” ilgstoši neapdzīvotas mājas un dzīvokļus, laupīšana, svešas identitātes piesavināšanās.

Samierināšanās – varoņu izdzīvošana noslēdzas ar relatīvi droša un sabiedrībai pieņemama ienākumu avota atrašanu – Bens kļūst par apsargu, Vandals – par strādnieku, Edijs – pīļu pienesēju medībās. Izrādes finišs skatītājam liek saprast, ka nekas no varoņu iecerētā nav radis piepildījumu. Varoņi ir atraduši drošu pieturu savās dzīvēs un nevēlas ko mainīt, jo ir samierinājušies ar esošo un par dzīves eksistences pamatu tur ēdienu, šņabi, ērts krēslu, pa retam - kādu futbola spēli. Skumjākais šajā samierināšanās procesā ir vienaldzība, kas vērojama gan pašos varoņos, gan attiecībās citam ar citu. Nepateicība, atriebības kāre, pelēcība. Esošā pieņemšana un absolūts izmaiņu vēlmes trūkums sasaucas ar dzirdētu sentenci „eksistēt nevis dzīvot”, ar to saprotot varoņu samierināšanos ar eksistenci, pilnībā sevī noliedzot domu par izaugsmi. Postošā samierināšanās zināmā veidā salīdzināma ar to, kas cilvēkos iegūla kara laikā, kad ļaudīm pēkšņi visas ētiskās un pieklājības normas kļuva svešas, jo galvenais konkrētajā mirklī bija maizes rieciens. Nodevība un vienaldzība – īpašības, kas atklājas izdzīvošanas apstākļos – vai tas būtu karš, vai sūrā emigrantu dzīve, kas būtībā ir katra personīgais karš. Un vēl viena sentence „ar labdarību nodarbojas tikai miera laikos” – tas kā atbilde naivajiem, kuri sajūt, ka par labvēlību tiek atbildēts ar vienaldzību.

Doma par atgriešanos dzimtenē katrā no varoņiem mājo tikai fantāziju līmenī, ko īpaši spilgti pauž Vandals, uz beigām pa pusei sajūkot prātā. Meitene Dana izdzīvo traģēdiju, cerot nākotni nodrošināt ar savu ķermeni, bet šis ceļš izrādes gaitā ved tikai lejupejošā virzienā. Dana ir viena retajām varonēm, kura vēlas atgriezties mājās, tomēr nespēj to, jo ievainoto lepnumu un zaudējuma sajūtu vērtē augstāk par personīgo laimi. Tas ir vecais „ko par to teiks citi?”.

Izrāde ir spilgta un apstulbinoša kā tikko uzsists kulaks pa seju, tomēr krāsu un skaņu ņirbulī pazūd notikumu loģisks virknējums. Ierindas skatītājam nebūs skaidrs, kā tik ātrā veidā no kriminālpolicista var kļūt par bezpajumtnieku, arī bez pases un naudas. Lielbritānija nav sala uz citas planētas bez valsts institūcijām un iestādēm. Saprotama ir Bena izaugsme, no bezpajumtnieka kļūstot par naktskluba apsargu, bet nesaprotama ir spēja ieņemt Lielbritānijas konstebla amatu, arī ar zagtu identitāti. Laiks un sociālais konteksts pieprasa attiecīga slenga un lamu vārdu lietojumu, tomēr krievu valodas lamu vārdu gūzma ir pārspīlēta līdzīgi kā seklie joki, jo šādi skatītāja uzmanība tiek koncentrēta tieši uz valodu, ne notikumu kā tādu.

Iepriekš jau minēts, ka Latvijai un Lietuvai tā laika kontekstā ir līdzīgas sociālas un ekonomiskas iezīmes, tomēr tieša scenārija pārnešana, nomainot vien vietvārdus un dialektus, nav pieļaujama. Jāņem vērā fakts, ka latvieši nav izteikti ticīgi kristieši, kāda ir lielākā daļa lietuviešu; ticība un kristīgais motīvs izrādē ieņem zīmīgu lomu. Otra lieta, kas ļoti var dūrties acīs, ir kostīmu un rekvizītu lietojums, atzīmējot, ka latviešu vidū treniņtērps nekad nav bijis iecienīts apģērbs ārpus mājas vai sporta nodarbībām.

Skatītājus gaida patiešām krāsainu notikumu un skaļas mūzikas ņudzeklis, ko papildina scenogrāfa Gintara Makareviča raupjā scenogrāfija un interesanti dramaturģijas efekti. Izrādē piedālās grupa „Ryga”.

Rešisors: Oskars Koršunovs; Scenogrāfs: Gintars Makarevičs; dramaturgs: Marjus Ivaškevičs; Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Elīna Dzelme, Gints Andžāns, Raivis Vidzis u.c.

Foto: Izrāde "Izraidītie" Dailes teātrī. Foto (c) Jānis Deinats

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV