Filmas režisors un scenārija autors Gints Grūbe neveido biogrāfisku portretu, bet detalizēti atklāj stāstveides paņēmienus, kas kļuvuši par Alvja Hermaņa zīmogu. Hermaņa metode paredz atteikšanos no klasiskā dramaturģiskā materiāla un pievēršanos cilvēku izpētei. „Pat no garlaicīgākā un pelēcīgākā cilvēka dzīvesstāsta var uztaisīt ļoti brīnišķīgu drāmu,” saka Alvis Hermanis. Cilvēka dzīvi varot izstāstīt ar trim epizodēm, un katra cilvēka stāsts, ja to koncentrētā formā uzliek uz skatuves, būs skumjš. Tur sakars ar kosmiskām skumjām,” Grūbem atklāj Hermanis.
Filmā tiek rādīta trīs Alvja Hermaņa izrāžu – „Vectēvs”, „Ķelnes afēra” un „Senču asiņu balss” - tapšana. Hermanis stāsta par darbu pie izrādes, atklāj, kā atpazinis nejauši satiktu prototipu un citus neparastus stāstus.
Aktieri ar lomas prototipiem vienmēr satiekas bez režisora, kura darbs ir padarīt viņu izpētes augļus par skatuvisku pārdzīvojumu. Filma seko sarunu materiāla iegūšanai un iedzīvināšanai uz skatuves – šādi skatītāja priekšā mijas Viļa Daudziņa sarunas ar prototipu izrādei „Vectēvs” un paša aktiera soļi pretī novērotā iedzīvināšanai. Aktiera interpretācija režisora vadībā no patiesa stāsta rada ko citu – „vairāk nekā dzīvi”.
Kādi ir režisora secinājumi par cilvēkiem pēc darba ar neskaitāmiem dzīvesstāstiem un kādēļ šīs tehnikas turpināšana draud ar ieslīgšanu cinismā? Ginta Grūbes filma ir liecība „dzīvesstāstu metodes” izmantošanas posmam Alvja Hermaņa daiļradē un atklāj robežu, kur režisors nolemj no tās atteikties.
Režisors Gints Grūbe
Operators Andrejs Rudzāts
Skaņu operators Normunds Kļaviņš
Foto: Publicitātes foto
