Sestdiena, 26.Septembris 2020. » Vārdadienas svin: Kurts, Knuts, Gundars;

Iebrukums Normandijā

Jānis Šiliņš, 06.06.2008. 17:25 | komentāri (1)

 1944.gada 6.jūnijā sākās visu laiku lielākā jūras un gaisa desanta operācija cilvēces vēsturē – sabiedroto spēku izsēšanās Francijas ziemeļrietumu piekrastē Normandijā (iebrukums tiek apzīmēts arī kā „operācijas Overlord” un „D-Diena”). Līdz ar to nacistiskās Vācijas dienas bija skaitītas.
Izsēšanās Normandijā slikto laika apstākļu dēļ aizkavējas par vienu dienu un sākās 6.jūnijā agrā rītā. Pirmās kaujā devās divas amerikāņu un viena angļu gaisa desanta divīzijas, kuru karavīri vēl naktī tika izbērti pretinieka aizmugurē. Viņiem sekoja septiņas angļu, amerikāņu un kanādiešu sauszemes spēku divīzijas un trīs brigādes. Piecu dienu laikā nelielajā piekrastes zemes pleķītī drūzmējās jau vairāk kā 300000 cilvēku un 50000 tehnikas vienību. 4.jūlijā austrāliešu, amerikāņu, angļu, kanādiešu, franču, jaunzēlandiešu, holandiešu, norvēģu un poļu karavīru skaits Normandijā pārsniedza jau miljons cilvēku atzīmi. Vācieši vēl izmisīgi pretojās, taču drīz vien viņu pretestība tika salauzta un 1944.gada beigās sabiedroto rokās bija visa Francija un Beļģija.

Padomju un mūsdienu krievu vēsturnieki bieži vien lamā Lielbritāniju un ASV par novēloto “Otrās frontes” atklāšanu 1944.gada vasarā un sūdzas par to, ka sarkanajai armijai nācies vienai pašai tikt galā ar vareno vācu kara mašīnu. Jāsaka gan, ka šādi apgalvojumi ir diezgan pārspīlēti, jo vēl līdz Normandijai Vācijai nācās karot nevis divās, bet pat trijās frontēs. Īsi pirms sarkanā armija guva slaveno uzvaru pie Staļingradas, angļi sakāva vāciešus Ziemeļāfrikā pie El-Alameinas. 1943.gada vasarā, kad sarkanā armija atradās tuvu sakāvei kaujā pie Kurskas, sabiedrotie izsēdās Sicīlijā (tas piespieda vāciešus pārtraukt uzbrukumus Austrumu frontē) un līdz pašām kara beigām turpināja neatlaidīgi cīnīties ar vāciešiem Itālijā. Bija vel trešā fronte – angļu un amerikāņu aviācija jau no 1942.gada nikni bombardēja Vācijas pilsētas un rūpniecības objektus. Rezultātā vāciešiem savu pilsētu aizsardzībai nācās koncentrēt gandrīz visu savu zenītartilēriju un aviāciju,  lai censtos atvairīt iznīcinošos uzlidojumus.

Tomēr Normandijas nozīmi nekādā gadījumā nedrīkst nenovērtēt. Jā, amerikāņi cieta smagus zaudējumus piekrastē, jā, angļu tanku spēku uzbrukumi Kānas pilsētai bija gaužām nemākulīgi, jā, sabiedrotie kaujās Normandijas dzīvžogos iestiga uz gandrīz diviem mēnešiem. Bet tas, ka vācieši nekādi nespēja iznīcināt šo placdarmu, nozīmēja tikai to, ka placdarms agri vai vēlu iznīcinās viņus pašus. Pirmā Vācijas maksa par Normandiju bija drausmīgā sakāve Baltkrievijā. Sarkanā armija divas nedēļas pēc sabiedroto izsēšanās Francijā un vācu rezervju pārsviešanu uz Rietumu fronti, sāka paši savu ofensīvu un sagādāja Vācijas bruņotajiem spēkiem lielāko militāro katastrofu 2.Pasaules kara kaujas laukos. Šeit dažu nedēļu laikā tika iznīcināta vesela armiju grupa, gūstā saņemti simtiem tūkstoši vērmahta karavīru un sarkanā armija nonāca līdz Varšavai un Rīgas jūras līcim.

Otra Normandijas operācijas konsekvence bija vācu augstākās militārās vadības atskārsme, ka karš ir neglābjami zaudēts. Pēc sakāvēm Ziemeļāfrikā, pie Staļingradas un Kurskas daudzi vēl cerēja, ka būs iespējams karu novest vismaz līdz neizšķirtam, bet nu šīs cerības zuda. Tādēļ 20.jūlija atentātu pret Hitleru, kuru, starp citu, atbalstīja arī vācu spēku komandieris Francijā feldmaršals Ervīns Rommels. Atentāts neizdevās, Hitlers tajā tika tikai ievainots un bezjēdzīgais karš turpinājās vēl nepilnu gadu līdz pilnīgai Vācijas sakāvei.

Runājot par sabiedroto izsēšanos Normandijā, interesants ir arī jautājums par iespējamām vēsturiskajām alternatīvām. Kas notiktu, ja izsēšanās Normandijā būtu izgāzusies? Kas būtu noticis, ja sabiedrotie Francijā izsēstos vēlāk, piemēram, jūlijā, jau pēc sarkanās armijas uzbrukuma sākuma Baltkrievijā? Kā attīstītos notikumi, ja sabiedrotie izvēlētos izsēsties nevis Normandijā, bet, piemēram, Dānijā? Uz šiem jautājumiem mēs diemžēl nekad neiegūsim pārliecinošas atbildes, bet varam izdarīt dažus pieņēmumus.

Pat ja vāciešiem būtu izdevies veiksmīgāk organizēt aizsardzību un jau pirmajās dienās ietriekt sabiedrotos atpakaļ jūrā, diez vai Vācijai izdotos uzvarēt karā. Šķiet, ka ticamāki ir divi citi varianti – vai nu sarkanā armija iekarotu visu Viduseiropu un daļu Rietumeiropas, vai Eiropa būtu piedzīvojusi kodolbombardēšanu. Savukārt, ja sabiedrotie būtu nogaidījuši padomju vasaras ofensīvas sākumu un tikai pēc tās sākuši iebrukumu Francijā, droši vien tā būtu izvērsusies daudz sekmīgāk, jo lielākā daļa vācu rezervju jau atrastos Baltkrievijā. Iespējams, ka tādā gadījumā karš beigtos par dažiem mēnešiem ātrāk un Rietumvalstīm daudz veiksmīgāk.

Trešo alternatīvu savos memuāros pieminēja jau Vācijas bruņošanās ministrs Alberts Špērs un to dažkārt apspriež militārie vēsturnieki. Vācieši gandrīz visu 2.Pasaules kara laiku Dānijā un Ziemeļvācijā turēja nelielus un salīdzinoši vājus spēkus, kuri diezin vai spētu atvairīt nopietnu pretinieka uzbrukumu. Protams, lielas desanta operācijas organizēšana tālajā Dānijā nevis tuvajā Normandijā sabiedrotajiem būtu daudz riskantāka, tomēr iespējamie ieguvumi būtu ļoti kārdinoši. No Hamburgas līdz Berlīnei taču bija tikai 300 kilometri!
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV