Svētdiena, 12.Jūlijs 2020. » Vārdadienas svin: Indriķis, Ints, Namejs;

Nedēļa pasaules vēsturē (16.-22.jūnijs)

Jānis Šiliņš, 17.06.2008. 17:15 | komentāri (1)

Šī nedēļa bijusi liktenīga vairākiem imperatoriem, piedzīvojumu pilna sievietēm un ļoti kaujinieciska meksikāņiem.
Visas pasaules masu informācijas līdzekļi vakar jau plaši ziņoja, ka pirms četrdesmit pieciem gadiem, 1963.gada 16.jūnijā, bijusī tekstilfabrikas strādniece Valentīna Tereškova kļuva par pirmo sievieti, kura pabijusi Kosmosā. Protams, viņa nebija pirmā sieviešu dzimuma pārstāve izplatījumā, jo pirms Tereškovas to jau bija piedzīvojuši vairāki sieviešu kārtas suņi.

Vai tiešām to varam uzskatīt par apliecinājumu sociālisma iekārtas pārākumam, padomju sieviešu emancipācijai un lieo lomu sabiedrībā? Diez vai, jo Padomju Savienība negrasījās pārkāpt stereotipu par „sievieti pie stūres” un kosmiskā kuģa vadību uzticēja nevis Tereškovai, bet automātiskai vadības sistēmai. Neviens nevēlējās riskēt, jo orbitālā lidojuma laikā bija paredzēts, ka Tereškovas kuģis Vostok 6 bīstami pietuvosies Valērija Bikova vadītajam kosmiskajam transporta līdzeklim Vostok 5. Viss gan beidzās laimīgi - atrodoties vien dažu kilometru attālumā, abi padomju kosmonauti apmainījās ar dažām frāzēm un veiksmīgi turpināja lidojumu.

Par spīti veiksmīgajam padomju sievietes lidojumam amerikāņi ierobežoja astronautu izvēli, nosakot, ka par Kosmosa iekarotājiem var kļūt tikai vīrieši. Bija jāgaida veseli divdesmit gadi līdz pirmās amerikāņu sievietes nonākšanai mūsu planētas orbītā. 1983.gada 18.jūnijā sešu dienu ilgā lidojumā devās Sallija Raida, kura bija izvēlēta starp 3000 pretendentēm. Jāsaka gan, ka astrofiziķei no Stenfordas Universitātes, kura bija izstrādājusi Kosmosā izmantojamu robota roku, šajā konkursā bija zināmas priekšrocības.

Šī nedēļa amerikāņiem nesusi ne vien ielaušanos Kosmosā, bet arī Meksikā. 1916.gadā ASV karaspēks devās reidā pret Meksikas ziemeļos karojošo revolucionāra Pančo Villas partizāniem. Pančo revolucionārā degsme līdz tam bija izpaudusies kapitālisma citadeles pierobežas ciematu postīšanā un amerikāņu karavīru slepkavošanā. 1916.martā ģenerālim Pēršingam tika uzdots sodīt uzmācīgo meksikāni un 10000 vīru liela soda ekspedīcija devās kaimiņvalsts teritorijā. Amerikāņu akcija izraisīja saspīlējumu abu valstu attiecībās un 21.jūnijā Meksikas armija iesaistījās cīņās ar amerikāņiem, nogalinot 22 jeņķus pie Karizālas.

Uz šo konfliktu no okeāna otra krasta ar cerībām noraudzījās Vācija, kura tolaik bija iesaistīta 1.Pasaules karā. Vācieši piedāvāja meksikāņiem kļūt par sabiedrotajiem, ja ASV nolemtu karot Eiropā, solot finansiālu palīdzību un plašas teritorijas (Teksasu, Ņūmeksiku un Arizonu). 1917.gada janvārī, gatavojoties karam pret Vāciju, amerikāņi pārtrauca operācijas Meksikā, bet martā lielākajos preses izdevumos publicēja angļu pārtverto vācu telegrammu ar vācu dāsnajiem teritoriālajiem piedāvājumu, kuri izraisīja lieli sašutumu ASV sabiedrībā.

Turpinot par Meksiku, iespējams, ka tas daudziem varētu būt pārsteigums, bet meksikāņiem 19.gadsimtā bija pašiem savs imperators. Precīzāk, nevis pašiem savs, bet no Francijas importēts. 1861.gada beigās Francijas imperatora Napoleona III sūtītais ekspedīcijas karaspēks iebruka Meksikā un padzina tās prezidentu Benito Huarezu, kurš turpināja partizānu cīņu pret iebrucējiem. Pēc ilgām kaujām meksikāņiem izdevās sakaut frančus un 1867.gada 19.jūnijā sagūstītajam franču ieliktenim imperatoram Ferdinandam Maksimiliānam tika izpildīts nāvessods.

Napoleoniem šī nedēļa vispār ir nesusi vienas vienīgas neveiksmes. Napoleona III sāpīgais zaudējums Meksikā nobāl salīdzinājumā ar Napoleona I sakāvi Beļģijā pie Vaterlo. Tas bija slavenā karavadoņa cīņu gaitu noslēgums. Atgriezies no izsūtījuma Elbas salā, kur viņš bija nonācis pēc 1814.gada sakāvēm un padošanās sabiedrotajiem, Napoleons īsā laikā atguva varu Francijā un organizēja kārtējo karagājienu pret saviem daudzajiem pretieniekiem.

1915.gada 16.jūnijā Napoleonam izdevās sakaut Blihera vadītos prūšus pie Linjī, bet 18.jūnijā francūžu ceļu uz Briseli pie Vaterlo aizšķērsoja angļu karavadoņa Velingtona armija. Napoleons acīmredzami nebija labākajā formā – viņš ilgi vilcinājās ar uzbrukuma sākšanu, gaidot, kamēr izžūs salijušie lauki. Bet kad uzbrukums beidzot sākās, trieciens tika vērsts nevis pret pretinieka flongu, bet labi nocietināto centru. Šajā brīdī kaujas laukā parādījās sakautie prūši, kuri pievienojās angļiem un radīja briesmas fraču labajam spāram. Napoleons vēlreiz rīkojās neizlēmīgi, kavējoties sūtīt rerzerves izšķirošā panākuma gūšanai centrā un rezultātā piedzīvoja sakāvi. Velingtona un Blihera armijas guva uzvaru, bet Napoleons bija spiests bēgt un vēlreiz padoties angļiem. Šoreiz viņi veiksmes limitu izsmēlušo imperatoru nosūtīja uz vientuļo Svētās Helēnas salu Atlantijas okeāna pašā vidū.
Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV