Trešdiena, 02.Decembris 2020. » Vārdadienas svin: Sniedze, Meta;

Intervija ar mākslinieci Zigrīdu Ilenāni

easyget.lv/dzirkstele.lv, 07.06.2007. 09:55

Vakar, 6.jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā tika atklāta Zigrīdas Ilenānes gleznu izstādes ''Ar gaismas pieskārienu". Šī izstāde biedrības nama Baltajā zālē būs skatāma līdz 30.jūnijam.
Intervija ar mākslinieci Zigrīdu Ilenāni

Galerijas:

Māksliniece Zigrīda Ilenāne ir dzimusi rīdziniece, tomēr nu jau ilgus gadus ir cieši saistīta ar Alūksni. Viņai ne visai patīk izstādes, kurās salikti daudz dažādu stilu darbi. Tieši tādēļ priekšroku dod personālizstādēm, turklāt tās rīko ne tikai Rīgā, bet arī rajonu pilsētās.

“Mana pārliecība ir nemainīga - dažādu izstāžu laukos nekad nebūs par daudz. Tur dzīvojošie tikpat labi un niansēti spēj novērtēt redzēto kā lielpilsētā. Uzskatu, ka mākslinieki nedrīkst strādāt rutīnā. Viņiem ir jārada kaut kas jauns, nevis visu mūžu jāstrādā vienā manierē ar vienu tematiku. Cienu Borisu Bērziņu, jo viņš ir izgājis visus trakākos periodus. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir plašāks skatījums,” komentē māksliniece.

Arī pati neesat izvēlējusies šauru taciņu, pa kuru iet. Esat strādājusi dažādās tehnikās: ar ogli, pasteli, akvareli, eļļas krāsām. Stāsta, ka Alūksnē Zigrīdai esot bijis baltais periods.

Mana pirmā darbavieta bija Cēsu muzejs, dzīvoju pilī. Kad no turienes aizgāju, katru vasaru biju Alūksnē un gleznoju, bet rudenī muzejā bija izstāde. Reiz darbus izliku pat pagrabā. Kad vīrs pārgāja strādāt uz “Lauku Avīzi”, pārcēlāmies uz Rīgu. Tomēr saikne ar alūksniešiem ir saglabājusies. Man patīk darboties, nevaru izturēt, ja te nekas nenotiek. Viss ir, bet liekas, ka vietējiem māksliniekiem neko nevajag.

Esmu beigusi Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu. Manuprāt, pedagoga godam rīvē kantes, ja neparāda sevi kā mākslinieku. Man tas ir organiski nepieciešams. Periodi ir bijuši dažādi, bet vienmēr ir paticis uz visu skatīties mazliet zemnieciski un smagnēji. Tas sevišķi jūtams pēdējos darbos.

Acīmredzot taisnība, ka, uzņemoties vairāk pienākumu, var paveikt vairāk. Esat gan biškope, gan dārzkope, gan mājsaimniece, gan māksliniece.

Kad gribu gleznot, vienkārši saku, ka dārznieces un mājsaimnieces pašlaik nav mājās. Ir tikai māksliniece. Es nespēju sevi sadalīt. Liekas - varētu nedaudz paravēt un pēc tam atkal gleznot, bet ne. Neesmu tāds cilvēks. Esmu ala prima jeb vienā elpas vilcienā gleznotāja. Strādāju no rīta līdz vakaram, kamēr darbs ir puslīdz skatāms. Akadēmijā pasniedzējs Edvards Grūbe mācīja, ka darbam ir jābūt skatāmam jebkurā stadijā.

Spriežot pēc jūsu gleznās redzamajiem ziediem, liekas, ka dārzā to ir daudz, turklāt ir liela dažādība.

Nevaru teikt, ka sevišķi daudz. Audzēju tās, kuras man patīk: asteres, samtenes, margrietiņas, magones, saulespuķes, tām ir forma un krāsas. Puķuzirnīši man nekad nav bijuši, jo tiem nav formas. Dārzā pārsvarā ir zālājs, kurā aug ābeles un ogu krūmi.

Gleznās ziedi liekas kā tikko plūkti. Tie izskatās smalki kā tamborētas mežģīnes.

Tādi darbi ir pieprasīti izstādē - pārdošanā. Esmu daudz ko izmēģinājusi. Man patīk zīmēt. Ir bijušas vairākas pasteļu izstādes, kad bija pasteļu periods, gleznoju gan uz balta, gan uz tumša fona. Bijuši arī darbi jauktā tehnikā - ar ogli un pasteli. Tagad strādāšu ar zīmuli un pasteli, esmu iecerējusi veidot grafiskus zīmējumus. Pēdējos gados uz audekla maz strādā, jo tas prasa lielus ieguldījumus, bet man ļoti patīk. Sagatavot, uznaglot, nogruntēt... Nevienam citam to neuzticu, jo tas pieder pie mākslinieka aroda. Ir jājūt, kā pareizi uzvilkt, nogruntēt, lai audekls nesprēgā.

Kas no šīs lielās daudzveidības ir sirdij tuvāks?

Tā noteikti ir eļļas glezniecība. Man reizēm patīk zīmēt dabā, bet tad sevišķi izjūtu, ka darbā pietrūkst faktūras, kas ir tikai eļļas gleznojumā. Kad pastrādā ar pasteļiem vai zīmuļiem, tad prasās uztriept biezāku eļļas krāsas kārtu. Kopš 8.klases Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā strādāju ne tikai ar guašu un akvareli, bet arī ar eļļas krāsām, tāpēc tur nekas vairs nav labojams.

Rodas iespaids, ka esat ražīga māksliniece.

Tas ir tagad, kad lielākajiem bērniem jau ir sava ģimene. Kamēr viņi nebija nodalīti no katla, kā smejos, man mājas darbi prasīja daudz laika un rūpju. Kad nebija automāta, bija vajadzīgas vairākas stundas veļas mazgāšanai, divarpus stāvu mājas tīrīšanai un sakārtošanai. Tagad mājās palikusi tikai pastarīte Ramona, tāpēc varu izbrīvēt vairāk laika gleznošanai, piemēram, vāru putru un skatos pa logu - nu, cik skaista gaismas spēle! Rīt šajā laikā man jānāk strādāt. Šī sajūta visur iet līdzi - daru kaut ko citu, bet visu laiku domāju par gleznošanu.

Pa laikam pārcilāju savus darbus un atlieku tos, kurus jārauj nost no audekla. Man cenšas iestāstīt, ka vajadzētu glabāt, bet man tie ir morāli novecojuši. Ja zinu, ka nevienā izstādē vairs tos neizlikšu, tad nav to žēl. Drīzāk pārdodot reizēm iesmeldzas sirds, ja glezna ir labi izdevusies un par to bijis gandarījums. Kad darba mājās vairs nav, tad aizmirstas.

Esat zīmējusi ilustrācijas vīra rakstiem rubrikā “Noziegumi un sekas”, ko publicēja “Mājas Viesis”. Vai reizēm nav bail par pašu rakstu autoru ?

Tie bija raksti par krimināliem un sadzīves noziegumiem, tāpēc zīmēju tikai ar ogli. Manuprāt, tā ir atbilstoša tehnika šāda veida ilustrācijām, nevis smalki zīmējumi. Ramons nebaidās un nekad neiet uz kompromisiem, ne ar vienu. Ir gadījies, ka draud. Bet viņš ir uzrakstījis to, ko ir pārbaudījis. Vienmēr ir uzklausīti visu pušu viedokļi, taču pats nenostājas neviena pusē.

Katrai sievietei ir vajadzīgs arī laiks tikai sev. Kā to atlicināt?

Biju vienīgais bērns ģimenē. Varbūt tāpēc man ir vajadzīga vientulība, kāds brīdis, kad varu nedomāt par citiem, bet sajust - visi ir prom, un esmu viena. Parasti rīta cēlienā varu veltīt laiku sev vai arī izdarīt kaut ko tādu, kas rada gandarījumu. Man ir interese par modi. Patīk pašai šūt, lai apģērbs nebūtu tāds kā veikalā vai citām sievietēm. Patīk ieskatīties modes kanālā televīzijā. Kad pārnāk vīrs, viņam atliek tikai secināt - nu, protams. Es atzīstos, tas ir mans estētiskais baudījums un relaksācija. Paskatīties augsto modi, ko neredz ikdienā, vērot modes tendences un pasauli.

Kas ir ģimenei kopējs?

Visiem kopā patīk peldēties dārzā iebūvētajā baseinā. Vasarā notiek dārza svētki, kuriem gatavojamies kopš pavasara. Ģimenes vaļasprieks ir sēņošana. Ramonai kopš trīs gadu vecuma lielākā balva ir paziņojums, ka brauksim sēnēs un varēs staigāt pa Baldones meža kalniem Līdz ar pavasari no agra rīta līdz vēlam vakaram jāstrādā dārzā. Tad nemaz negribas iet iekšā. Pavasaris ir mans gadalaiks.

Vai redzat savu ceļu mākslā? Tas ir taisns un mērķtiecīgs vai arī līkumains meklējumu ceļš?

Mākslinieka ceļš nekad nav taisna šoseja. Tajā ir kalni, pauguri, lejas un bedres. Neuzskatu, ka ir jāglezno tikai gleznošanas pēc. Man patīk gatavot izstādes, jo tad ir mērķis, kuru censties sasniegt. Domāju par izstādes koptēlu, kādi darbi tajā būs - cik klusās dabas, kādas ainavas. Tas mobilizē. Pēc pāris gadiem man būs apaļa jubileja, vajadzēs droši vien kādu izstādi ar šoka terapiju. Esmu iecerējusi ogles zīmējumus uz audekla.

Intervija sagatavota pēc www.dzirkstele.lv publicētiem materiāliem 

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV