Starp labējo un sociālisti
Šajā vēlēšanu kārtā pirmo vietu ar gandrīz trešdaļu balsīm ir ieguvis N. Sarkozī, tāpēc teorētiski viņam ir reālākas izredzes beigu beigās ieņemt Francijas prezidenta amatu. Tomēr S. Rojāla atpaliek tikai par apmēram pieciem procentiem balsu, tāpēc galvot par vēlēšanu otrās kārtas rezultātiem nebūtu prātīgi. Izšķirošo lomu spēlēs tie vēlētāji, kuri vakar nobalsoja par trešajā vietā palikušo centristu līderi Fransuā Bejrū un ceturto vietu ieguvušo galēji labējo pārstāvi Žanu Marī Lepēnu.
Bijušā iekšlietu ministra izredzes palielina tas, ka labējo radikāļu atbalstītāji drīzāk balsotu par viņu, kā konservatīvo. Arī daļa centristu diezin vai vēlēsies prezidenta krēslā redzēt kreiso S. Rojālu.
N. Sarkozī varētu būt piemērotāks kandidāts, jo ir ar lielāku politisko pieredzi varas ešalonos. Viņu kā konservatīvo mazāk saistītu iespēja atbalstīt Turciju kā pilntiesīgu Eiropas Savienību (ES) dalībvalsti. N.Sarkozī būtu vairāk ieinteresēts noslēgt īpašu partnerattiecību līgumu starp ES un Turciju. Viņš kā tā laika ministrs, kurš atbildēja par valsts iekšējo drošību, asi lika policijai reaģēt uz nemieriem Parīzē 2005.gadā. Par savu rīcību N.Sarkozī saņēma arī kritiku.
Jaunais Francijas prezidents kļūs arī par jaunu spēlētāju ES līderu komandā. Tas vai viņš būs kreiss vai labējs ietekmēs savienības virzību vērtību jautājumos. Ņemot vēra, ka Vācijas kanclere Angela Merkele pārstāv kristīgos demokrātus, nebūtu slikti, ja arī Franciju parstāvētu konservatīvais. Nākotne rādīs vai tas tiešām būs N. Sarkozī, un vai nākamais Francijas vadītājs spēs tikpat labi debitēt starptautiskajā politikā, kā tas izdevies Vācijas kanclerei.
Širaka ēras gals
Maijā beigsies līdzšinējā Francijas prezidenta Žaka Širaka valdīšanas ēra. Viņš ilgus gadus ir bijis viens no ietekmīgākajiem Eiropas līderiem. Ž. Širaka valdīšanas laikā Francija “izcēlās” ar kodolizmēģinājumiem Klusajā okeānā 90.gadu pirmajā pusē, par ko saņēma starptautisko nosodījumu. Pats prezidents publiski ir vainots par saistību ar koruptīvām darbībām.
Viņa laikā Francija parasti nostājās opozīcijā Amerikas Savienotajām valstīm (ASV). Piemēram, 1998.gadā tā nosodīja Klintona administrācijas sankcionēto Irākas bombardēšanu un neatbalstījā Buša administrācijas sākto Irākas karu 2003.gadā. Tomēr bija arī kopīgi militāri pasākumi ar Savienotajām valstīm. Piemēram, Dienvidslāvijas bombardēšana 1999.gadā, lai pārtrauktu genocīdu pret Kosovas albāņiem. Tāpat arī Francija pēc 2001.gada 11. septembra teroraktiem ASV Austrumkrastā iesaistījās cīņā pret terorismu. Franču karavīri joprojām NATO spēku sastāvā atrodas Afganistānā.
Attiecības ar Latviju viņa valdīšanas laikā nekad nav bijušas pārāk labas. Pēc Austrumeiropas valstu izteiktā atbalsta ASV iebrukumam Irākā, Žaks Širaks izteica nu jau par klasiku kļuvušo teicienu, ka Austrumeiropa “neizmantoja iespēju paklusēt”. Protams, ar priecīgām sirds trīsām mēs varējām vērot kadrus, kad Francijas prezidents eleganti skūpstīja mūsu valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas roku. Tomēr jājautā, kāds gan ir šo skūpstu sausais atlikums? Varbūt tā ir Krievijas prezidenta Valdimira Putina neveiksmīgā ieaicināšana uz Ž. Širaka dzimšanas dienas tortes nogaršošanu NATO samita laikā Rīgā...
Nevajadzētu lolot ilūzijas, ka nākamais Francijas prezidents/e attiecību veidošanu ar Latviju uztvers kā savu prioritāti. Tomēr mēs varam cerēt uz attieksmes uzlabošanos.