1.augusta pēcpusdienā Armia Krayova uzsāka operāciju “Vētra”. Dažu stundu laikā situācija pilsētā kļuva nekontrolējama. Vācu rokās palika tikai stiprāk nocietinātie punkti un kaut cik sakarīgu pretuzbrukumu tie varēja sarīkot tikai pēc trīs dienām.
Vienlaicīgi ar sacelšanās sākumu uz Maskavu tika noraidīta ziņa, kurā tika lūgta palīdzība Sarkanajai armijai, jo padomju tanki jau atradās Varšavas priekšpilsētās – aptuveni 12 kilometrus no sacelšanās epicentra. Pagāja pusotrs mēnesis, līdz tie nonāca līdz Vislai. Sacelšanās dalībnieki jau varēja ieraudzīt padomju signālraķetes debesīs, kad Staļins deva pavēli “Stop”. Trakākais tas, ka frontes līnijā šeit stāvēja Sarkanās armijas 1.poļu armija, ģenerāļa Zigmunda Berlinga vadībā – tā pati, kurā, pēc filmas spriežot, dienēja slavenie četri tankisti un suns. Protams, ka poļu karavīri vēlējās doties saviem tautiešiem palīgā, jo daudziem Varšava bija mājas. Ģenerālis Berlings vairākkārt lūdza Staļinam atļauju doties palīgā sacelšanās dalībniekiem, bet tāda netika dota. Visbeidzot viņš pats uz savu iniciatīvu deva pavēli uzbrukumam, tomēr tas izgāzās, jo nebija nepieciešamā artilērijas un aviācijas atbalsta. Tikai dažiem poļu divīzijas karavīriem izdevās šķērsot Vislu un pievienoties sacelšanās dalībniekiem.
1945.gada 17.janvārī Staļins deva pavēli “atbrīvot” pilsētu – tobrīd jau gruvešu čupu.
Sacelšanās sākumā Varšavā atradās ap 50 000 nepilnīgi apbruņotu un apmācītu Armia Krayova karavīru, kam pretī stāvēja ap 25 000 vācu karavīru, kuri jau bija gatavojušies šādam notikumu pavērsienam.
Pirmajās sacelšanās dienās kara laime bija poļu pusē. Daudzviet pat sākās nosacīta “miera laika” dzīve. Atvērās veikali, notika teātru izrādes, koncerti, darbojās pasts, iznāca laikraksti utt. Tomēr jau pēc pirmajiem nopietnākajiem vācu pretuzbrukumiem situācija mainījās.
Aizstāvoties tika izmantots pilnīgi viss. Māju jumti, logi, caurumi sienās, barikādes uz ielām, pat kanalizācijas sistēma. Kā atbildi vācieši izmantoja dzīvo vairogu – Varšavas iedzīvotājus, kas nebija bruņoti, un uzbruka ar sarkano krustu marķētajām slimnīcām.
Cīņas beidzās 2.oktobrī – pēc 62 dienām. Sacelšanās laikā izdevās atgūt un noturēt 4 km2 lielu teritoriju, kura šo 62 dienu laikā pārvērtās par drupu kaudzi. Pēc tam nācās padoties. Kopējie zaudējumi sacelšanās dalībniekiem bija iespaidīgi: 15 000 nogalināti, 5000 ievainoti, 15 000 sagūstīti, bet visvairāk cietušo bija civiliedzīvotāju vidū – 200 000. Vācu zaudējumi bija stipri vien mazāki – tikai 16 000.
Hitlers mežonīgās dusmās pavēlēja Varšavu nopostīt un tās vietā ierīkot ezeru, bet iedzīvotājus izdzīt no šīs vietas. Ezeru izrakt gan neizdevās, bet pedantiskie vācieši akmeni uz akmeņa šeit neatstāja un veselus 700 000 iedzīvotāju arī aizdzina prom. Tāpēc tiem, kas mūsdienās dosies apskatīt šo pilsētu, ir jāatceras, ka patiesībā tas viss ir uzbūvēts no nulles un viss gods un slava pienākas poļu restauratoriem.
