Igaunija pēc 2006.gada maija nekārtībām pie Bronzas kareivja pieminekļa izlēma to demontēt1. Kā tagad uzzinām, arī pārvietot uz Tallinas kareivju kapiem. Tā nebija vienkārši īstenojama ideja, jo sarežģītā Baltijas valstu vēsture padara šo jautājumu diskutējumu. Nevar teikt, ka Igaunijas varas iestāžu rīcība ir nosodāma vai slavējama. No vienas puses ar sajūsmu nevar uztvert mēģinājums pārvietot pieminekli cilvēkiem, kuri cīnījās pret hitleriešiem. Uzvara pār “brūno mēri” ir patiešām priecīgs notikums visai pasaulei. Tai pašā laikā mirušo Sarkanās Armijas kareivju pārapbedīšanu var uztvert arī ar izpratni. Tāpēc, ka Igaunijas “atbrīvotāji” atjaunoja padomju varas okupāciju. Okupāciju, kuras laikā no Padomju Savienības represijām cieta desmitiem tūkstoši mūsu kaimiņvalsts iedzīvotāju2. Tas, ka Tallinas centrā nav jāatrodas piemineklis, kas simbolizē arī noziedzīga režīma atgriezšanos, ir labs arguments. Tomēr, ņemot vērā kopējo ainu, nebūt ne 100% pārliecinošs.
Daļas Krievijas politiķu reakcija gan ir nosodāma. Viņi atļaujas “barot” savus vēlētājus un starptautisko sabiedrību ar mītu par “nacisma atbalstīšanu”. Šos nepatiesos izteikumus ir ļoti vienkārši atspēkot. Igaunija kopš neatkarības atjaunošanas vienmēr ir stingri nosodījusi Hitlera Vācijas veiktos noziegumus pret cilvēci. Tās likumdošana vēršas pret antisemītisma un rasisma praktizēšanu. Lai gan lēmums par Bronzas kareivja pārvietošanu ir diskutējams, tas netiek veikts Krievijas izdomātās nacisma atbalstīšanas vārdā, bet gan totalitārā komunisma izdarīto noziegumu dēļ.
Igaunijā notiekošie nemieri ir biedējoši. Var piekrist Latvijas ārlietu ministram, ka to veic jaunieši [cilvēki], kuri neizprot demokrātijas pamatprincipus3. Tiem, kuri iebilda pret kareivju pārapbedīšanu nebija nekādu tiesību postīt privātīpašumu un rīkot masveida nesankcionētus nemierus. Protestētājiem vajadzēja izmantot demokrātijā paredzētos instrumentus valdības ietekmēšanai. Rīkot sankcionētas protesta akcijas, ja nepieciešams, pat ar telšu pilsētiņu celšanu un miermīlīgu mītiņošanu visas diennakts garumā. Pastāv arī citas likumīgas pilsoniskās nepakļaušanās metodes, piemēram, streiks, kuras diemžēl netika pielietotas. Tai pašā laikā jāuzsver, ka arī aizturēšanai bija jānoris civilizēti. Nedrīkst pieļaut, ka policija izturas vardarbīgi pret arestētam personām. Ja Igaunijas tiesībsargājošās institūcijas saņems iesniegumus par policijas veiktajiem pārkāpumiem, tās ir rūpīgi jāizvērtē, un vainīgie jāsauc pie atbildības.
Pieminekļa pārvietošana lielā mērā ir Igaunijas iekšējā lieta. Tomēr Latvijai nevajadzētu sekot tās piemēram. Ne jau Igaunijas nemieru dēļ. Vienkārši nav pietiekoši pamatota iemesla demontēt Pārdaugavā esošo Uzvaras pieminekli. Tas netika celts, lai slavētu Staļina noziegumus. Ja nemaldos, arī ne tamdēļ, lai godinātu noziedzīgi totalitāru režīmu. To uzcēla, lai atzīmētu uzvaru pār nacistisko Vāciju. Jā, tas arī ir atgādinājums par padomju okupācijas laika noziegumiem, tāpēc es negribētu kritizēt tos, kuru viedoklis ir pretējs manējam. Jo runa ir par pieminekļiem, kuru nozīmi vēsture, visticamāk ironizējot par cilvēci, ir sagrozījusi pilnībā.
1 - http://www.delfi.lv/news/world/baltics/article.php?id=17625151
2 – http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6599145.stm
3 - intervija televīzijai TV3 (27.04.2008.)
