Jau senie latvieši zināja, ka Mārtiņš atnes ziemu. Mārtiņdiena ir brīdis, kad pabeigti visi rudens darbi un vārti uz ziemu jau vaļā. Šim laikam lauku sētā bija vēl cita svarīga iezīme - tas bija lopu kaušanas laiks, tāpēc zināms, ka Mārtiņos jākauj melns gailis. Pie pilna galda līksmībā un pārpilnībā noritēja Mārtiņu vakara svinības, kur netrūka ne jautru dziesmu, ne deju. Mārtiņos arī beidzas klusais veļu laiks, kas sācies Miķeļos, un sākas jautrā ķekatās jeb budēļos iešana. Mārtiņbērni ieradās, tērpušies dažādās maskās. Un galvenais nosacījums te bija - lai nepazītu. Dominēja tradicionālas zvēru un putnu maskas (kaza, dzērve u.c.), arī velns, lācis un lāča dīdītājs, žīds, čigāns un čigāniete, garais cilvēks, mazais cilvēciņš, rūķis vai meža gariņš u.tml. Mārtiņu vecis, barvedis, kažoku uz kreiso pusi uzvilcis un ar salmu grīsti apjozies gāja kult saimnieci, lai tā dod gaļu un karašas. Ķekatu lēkāšana un kāju sišana dancojot ir īpaša ļauno garu aizbaidīšana un svētības veicināšana. Ar dejošanu tiek veikti ar
ī auglības rituāli nākošajam gadam, jo no šīs dienas zeme dodas pelnītā atpūtā, tātad, Mārtiņus svinam ar jauno ražu, pārēju no apdarītajiem āra darbiem uz atpūtu
Folkloras centrā „Namīns" varēs iepazīt latviešu tautas dziesmas, sakāmvārdus, tradīcijas, kā arī pagatavot maskas, kas noderēs līdz pat ziemas saulgriežiem. Folkloras kopa „Atštaukas" būs sarūpējušas arī nelielu Mārtiņdienas cienastu.
Visi laipni aicināti!