Turcijai jācenšas nekarot

No vienas puses var saprast gan Eiropā, gan Āzijā atrodošās valsts situāciju. Tās karavīriem uzbrūk un ikvienai zemei ir tiesības uz pašaizsardzību. Tāpat nedrīkst aizmirst Turcijas sabiedrības aktīvo spiedienu uz savu valdību, lai tā problēmu atrisina ar militāra spēka pielietošanu.

Taču tā būtu pārsteidzīga rīcība, jo vēl ir jādod iespēja Irākas varas iestādēm, sadarbojoties ar ASV, dot ieguldījumu miera panākšanā. Irākas armija var uzņemties galveno lomu, neitralizējot kurdu kaujiniekus. Šajā gadījumā liels prieks par Ziemeļirākas iedzīvotājiem, kuri izgāja ielās, lai protestētu pret nemiernieku veiktajiem uzbrukumiem. Turcijas valdībai ir jādod laiks savai kaimiņvalstij situāciju atrisināt mierīgākā ceļā,

Karš nesīs postījumus un laupīs dzīvības nevainīgajiem. Pat ar mūsdienu „gudrajiem” ieročiem nav iespējams novērst civiliedzīvotāju upurus. Nevajadzīgas un veltīgas nāves nav pieļaujamas, tāpēc no militāra konflikta ir jāizvairās, cik vien ir iespējams. Jājautā, vai to saprot arī oficiālā Ankara? Ja nē, tad ASV prezidentam Džordžam Bušam tas būs jāpaskaidro novembra sākumā, kad viņš Vašingtonā tiksies ar Turcijas premjerministru. Diemžēl arī pašam Savienoto Valstu līderim ir ētiskas problēmas, runājot par nevainīgu upuru nepieļaušanu.

Turcijai ir jāsaprot, ka ar kurdiem ir jāsāk sarunas par viņu un viņu apdzīvotās zemes likteni. Runa jau nav par tūlītējas neatkarības piešķiršanu. Sākotnēji var tikt panākta vienošanās par autonomiju un kurdu tautas viedokļa respektēšanu. Citādāk šīs valsts iespējas iestāties Eiropas Savienībā sāks izskatīties mazāk rožainas.