Trešdiena, 23.Oktobris 2019. » Vārdadienas svin: Daina, Dainida, Dainis;

Kā tapa Latvija (IV)

Kārlis Dambītis, 29.11.2007. 10:25 | komentāri (1)

Kamēr Latvijas Pagaidu valdība ar Ulmani priekšgalā atkāpās uz Kurzemi, bet Ziemeļlatvijā vēl latvieši un igauņi nebija ieradušies, Vidzemē un Kurzemē jau bija izveidota Padomju Latvija.
Kā tapa Latvija (IV)
Tās valdības vadītājs Pēteris Stučka bija pārliecināts komunists. Viņa, kā jau šādi noskaņota cilvēka lielākais sapnis bija sarīkot pasaules revolūciju – iedegt “revolūcijas liesmu” visās Eiropas valstīs un pēc tam visā pārējā pasaulē. Tehniski tas nozīmēja nodibināt sociālismu, ko pēc tam attīstītu līdz komunismam. Laikā, kad tika lemts par to, vai uz Latviju ir sūtāma Latviešu strēlnieku padomju divīzija, Pēteris Stučka aizstāvēja ideju, ka uz Latviju gan neko nevajagot sūtīt un tā tik ir tāda Krievijas nomale, līdz ar to arī nevajag nekādu Padomju Latviju taisīt.

Padomju Latvijas valdība tehniski tika sastādīta Maskavā 1918.gada 4.decembrī. Šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Ļeņins uzzināja, ka 18.novembrī ir proklamēta neatkarīga Latvijas Republika. Lai gan bija zināms, ka latvieši, principā, padomju varu atbalsta, tomēr pašu valsts izveidošana varētu viņus novērst no sociālistiskās saulītes gaismas. Bez tam šādā gadījumā Latviju vairs nevajadzētu okupēt; ja būtu padomju valsts, tad to varētu “atbrīvot” no imperiālistiem. Tāpēc aktivizējās kreisie pagrīdnieki, kas lūdza palīdzību Latvijas atbrīvošanai no vāciešiem un “pelēkajiem baroniem”. 17.decembrī, Stučkas vārdiem runājot, valstī varu pārņēma strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju valdība, nodibinot Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku. 22.decembrī šī valdība ieradās Valkā, bet jau dienu vēlāk Ļeņins, visžēlīgi atzina Padomju Latviju.

Padomju Latvijas izveidošanu nodrošināja Sarkanā armija, kuras kodolu tobrīd veidoja sarkanie latviešu strēlnieki. Kā nekā pat pirmais šīs armijas komandieris bija latvietis – Jukums Vācietis. Šie strēlnieki 1.pasaules kara beigās bija nokļuvuši Krievijā, kur juku laikos bija pieslējušies lieliniekiem. Mūsdienās tas izklausās absurdi, taču tobrīd tā bija gandrīz vienīgā iespēja izdzīvot, jo vienkārši nebija kurp iet, tāpēc bija jāturas kopā. Armijas apakšvienībā arī varēja dabūt dienišķo ēdienu, kā arī būt samērā drošs par to, ka biedrs naktī nepārgriezīs rīkli un nesavāks zābakus. Smagākais sods, ko piešķīra nogrēkojušamies strēlniekam bija izslēgšana no sava pulka, jo nāve vēl bija samērā maigs sods – nebija ilgi jāmokās, bet izslēgtajam – tam gan nācās mukt un cīnīties par savu dzīvību. Bez tam lielinieki solīja zemi zemniekiem un rūpnīcas strādniekiem – visu ko gan tā laika vienkāršais cilvēks varēja iedomāties. Un ar šādu noskaņojumu strēlnieki ieradās Latvijā.

Diemžēl realitāte bija cita. Viss solītais bija un arī palika tikai solīts. Tā vietā lai zemi dotu zemniekiem, tā kļuva par visas valsts īpašumu un bijušie īpašnieki kļuva par zemes nomniekiem. Uzsāka veidot komūnas – kaut ko ļoti līdzīgu kolhoziem. Speciālisti no rūpnīcām tika padzīti. Gala rezultātā jau tā kara nomocītā Latvijas saimniecība tika izpostīta vēl vairāk. Latvijā arī sākās bads un tika ieviesta kartīšu sistēma. Tika veiktas kratīšanas meklējot “buržuju” noslēpto pārtiku. Arī virsnormas apģērbs bija jānodod. Bez tam bijušajiem turīgajiem katru dienu bija jāveic sabiedriskie darbi.

Traģiska sakritība: ja visiem zināms, ka 1949.gada 25.martā no Latvijas tika deportēti iedzīvotāji, tad tajā pašā datumā, tikai 1919.gadā izdeva pavēli par Rīgas centra iedzīvotāju deportāciju uz Sarkandaugavu, Kundziņsalu un Zaķusalu. Sevišķi tas skāra vācu tautības iedzīvotājus. Stāsta, ka Zaķusalā, tur kur tagad atrodas TV centrs, tobrīd esot bijusi ierīkota koncentrācijas nometne vāciešiem.

Visi šie notikumi un galvenais – valdošā attieksme latviešiem ātri vien sāka nepatikt. Tas, savukārt, izsauca neapmierinātību, bet neapmierinātība tika bieži vien klasificēta kā “kontrrevolūcija”, kas tika bargi sodīta – parasti izmantojot 9 mm svina. Tas vēl vairāk neapmierināja latviešus un tie ņēma rokās ieročus un gāja mežā – cīņā pret lieliniekiem. Arī frontē esošie latviešu sarkanie strēlnieki sāka mainīt savas domas. It sevišķi tad, kad pretējā pusē dzirdēja latviešu valodu. Šādos brīžos viņi bieži vien savāca savas mantas un gāja pie pretējā pusē esošajiem – savējiem.

Padomju Latvija šeit pastāvēja 5 mēnešus, bet Latgalē līdz pat 1920.gada janvārim – ar to pietika lai Latvijas iedzīvotājiem padomju vara vairs nepatiktu vispār.

Turpmāk vēl...
Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV