Vārds "entuziasms" ievadā nav nejaušs. Tāpat kā cilvēka slinkums veicinājis tehnoloģisko virzību, darbošanās prieka, sajūsmas dēļ jau izsenis bijusi kultūras attīstības dzinulis. Vikipēdijā par kultūru raksta sekojošo: "Jēdziens kultūra (latīņu: Cultura, kas sakņojas vārdā colere — kultivēt) apzīmē cilvēku darbības veidus, kā arī simboliskās struktūras, kas piešķir jēgu šīm darbībām. Kultūra kopumā apzīmē atsevišķu saprātīgu indivīdu, grupu vai sabiedrību produkta kopumu." Ne vārda par naudu un pirkt un pārdot attiecībām, par kultūru kā nozari, kas nestu peļņu pirmāmkārtām ražotājam, pēc tam – arī valstij. Tātad runa ir par vērtībām, kas ne vienmēr ir mērāmas mantiskajā izteiksmē. Tā vien šķiet, ka mūsdienās kultūras produktu radīšana ir jāveic no zila gaisa vai piesaistot līdzekļus, kas vairumā gadījumu nav pašu valsts investīcijas. Kā vakar kļuva zināms, kino festivāls Arsenāls nav guvis atbalstu ne vadošās kultūrpolitiskās institūcijas, ne pašvaldības acīs, un festivāla rīkotāji lēmuši bodīti klapēt ciet. Nezinu, kas slēpjas aiz skaidrojuma "pēdējos četros gados nav izdevies noslēgt trīspusēju sadarbības līgumu ar Rīgas domi un Kultūras ministriju", taču ne jau par to, kurš pirmais kāps uz sarkanā paklāja festivāla atklāšanā, tur runa.
Atminos, reiz bērnībā klases audzinātāju mūs, audzināmos, nostādīja dilemmas priekšā, starp vēderbaudu un kultūras produktu liekot izvēlēties vienu. Neatceros, uz ko krita mana izvēle toreiz, taču vēlāk, apmēram desmit gadu vecumā, starp šokolādes batoniņu Snikers un brāļu Grimmu pasaku grāmatu – 90. gadu sākumam piemita brīnumaina īpatnība it kā nesalīdzināmas preces novērtēt līdzīgā naudas izteiksmē - es izvēlējos pēdējo, jau toreiz tuvākajai sabiedrībai demonstrējot savas nākotnes intereses. Domāju, mūsu vidū nav mazums patiesu kultūras patērētāju, vien skumji, ka savu tieksmju apmierināšanai nu par vienu iespēju mazāk, paliekot atklātam jautājumam, vai Arsenāla beigu pasludināšana nozīmē, ka Baltijas pērlei būs papildu pakāpiens, uz kā atsperties?
