Kādi ir šīs kustības plusi un mīnusi, noskaidrosies laika gaitā, bet zināmu politiskās nākotnes pareģošanu var izvērst jau tagad, liekot lietā racionālu analīzi, kā arī politoloģisku fantāziju.
Pieredze rāda, ka jauni politiski spēki spēj aizraut plašas tautas masas, ja tie ir nacionāli un liberāli tendēti, ja partijā apvienojas cilvēki, kas izpelnījušies sabiedrības simpātijas vai, mazāk jūsmīgā variantā, nav iepriekš savārījuši ziepes. Ģirta Valda Kristovska un Sandras Kalnietes revolucionārajam grupējumam ir visas iespējas kļūt par šādu politisko veidojumu, jo līdz šim abu pieredzējušo politiķu popularitātes reitingi ir bijuši visai augsti. Arī pārējie sabiedrotie, kas pametuši līdzšinējās partijas, nav iepriekš sataisījuši šmuces, jāatzīst – arī varoņdarbi bijuši pārāk klusi pilsoniskās sabiedrības ausīm. Interesanti, ka blakus jau kaut kur dzirdētām pamatnostādnēm – tiesiskumam un nacionālismam – jaunā partijas veidotāji izdomājuši sevi sakņot novados. Tas acīmredzot tāpēc, lai labāk augtu jauno novadu pilsoniskā pašapziņa. Novadvečiem vairs nevajadzēs skaidrot lāga kaimiņam Žanim, kādas ir neoliberālisma priekšrocības laikus sakoptos hektāros.
Runājot par jaunā veidojuma elektorātu, prognozes var būt visai svārstīgas. Iespējams, to veidos vēlētāji, kas vairs nebalsos par „Jauno Laiku” vai „TB/LNNK”, iespējams, tam pievienosies nacionāli tendēti jaunieši, kas vēlēšanu dienā būs sasnieguši 18 gadu vecumu, pieļauju, ka savu balsi par jaunizveidoto partiju atdos kādā novadā labi sakņojies jaunsaimnieks.
Tie visi ir minējumi un prognozes pareģojumu stilā. Man personīgi jāatzīst, ka Kristovska un Kalnietes topošā grupa man nešķiet tik eksotiska uz Latvijas politiskās skatuves kā Štokenberga un Pabrika duets, kas priekšvēlēšanu aģitācijas skaļruni sola turēt kreisajā rokā.