Neatņemama Lieldienu tradīcija ir pēršana ar pūpoliem un izplaucētiem bērza zariem, sakot "apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars" vai "veselība iekšā, slimība ārā". Saimnieks Lieldienu rītā devās ar pūpoliem nopērt zirgus, bet saimniece - uz laidaru pie govīm un citiem kustoņiem, lai tie vasarā nebizotu. Pērti tika arī bišu stropi.
Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra, bet arī dziļāka jēga - tas kalpo labvēlības, simpātiju radīšanai.
Olu krāsošanā dominē dabiskie materiāli - sīpolu mizas, vilnas dzijas dzīpari, rudzu zelmenis, bērzu lapas, alkšņu pumpuri, kumelītes. Jo vairāk olu bija saimniecei, jo vairāk nākamajā gadā vairojās lopi.
Olas ēdot, arī bija vajadzīga sava zināšana. Apēdot nepāra olu skaitu, cilvēku varēja piemeklēt kāda nelaime. Kas olas ēd bez sāls, tas melo. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin. Kad Lieldienās olas zog, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.
Saimniecēm noderētu šādi ticējumi: lai vistas dētu labi olas, tad tās Lieldienas rītā jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un sakapātiem kartupeļiem un lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksīm, tad vārnas cāļus neēd.
Lieldienās ar olām jāiet sisties, kam stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās - ar olas resno galu.
Lieldienās vajag kārtīgi izšūpoties, tad vasarā dunduri, odi un čūskas nekož, būs brangas aitas un gari lini. Šūpuļu kārēji un šūpotāji bija puiši, bet meitas par šūpošanu maksāja vai nu ar olām, vai ar cimdu pāri. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi. Folkloras materiālos ir fiksēts, ka Alsungā pat cūku vilkuši atmuguriski uz dīķi mazgāt, lai visu gadu mājās būtu tīrība un zirnekļi neaustu tīmekļus. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā tīras, jaunas drēbes.
Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas.
Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota, un laiks, kad sākas pavasara darbi. Tomēr Lieldienās arī cepa pīrāgus, vārīja miltu putru ar cūku ribām, gatavoja miestiņu.
Ar Lieldienām saistās arī laika pareģošana. Ja Pirmajās Lieldienās līst, tad govis dos daudz piena un katru svētdienu līdz Vasarassvētkiem būs lietains laiks. Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam, sagaidāma lietaina vasara.
Latgalē ir mazliet atšķirīgas Lieldienu ieražas, kas balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā visi steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr saimnieks no baznīcas pārved "svētību" (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos.
Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā.
