Pirmdiena, 17.Jūnijs 2019. » Vārdadienas svin: Artis, Artūrs;

„Lieldienu ceļš” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Ivars Tontegode, 09.04.2007. 09:00 | komentāri (8)

Kā jau jūs visi pamanījāt, pirmajās Lieldienās bija visai saulaina un pavasarīga diena. Pie alejas, kura ved uz Brīvdabas muzeju, es secinu, ka pasākums ir apmeklēts. Tauta plūst uz ieeju ar neapskaužamu spiedienu. Brīvdabas muzeja artērija ir atdzīvojusies un nu apasiņo pa ziemu panīkušo ķermeni. Pie kasēm ir neapskaužama drūzmēšanās, ģimenes ar olu groziem, meičas ar zaķu ausīm, bērniņi sakrāsoti latvji, var redzēt, nav zaudējuši tradīcijas.
„Lieldienu ceļš” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Galerijas:

Kad esam uz brīvām kājām un nokļūstam otrpus sētas, mūs sāk valdzināt dažādas tīkamas smaržas, kuras uzlauž mums nāsis, kā viduslaiku tarans. Te aiz katra stūra ir sieri, piparkūkas, sēkliņas, kuras var bērt uz maizītēm un, protams, oliņas, kuras slinkākie var iegādāties, ja paši nav sakrāsojuši. Ir arī medus un vaska sveces, kuras man vairāk patīk ostīt, nekā dedzināt. Neizpalika arī ēdināšanas teltis, bet jāatzīmē, šeit neatrast komerciālus ēdienus, nav nedz šašliku, nedz frī kartupeļu. Lielos katlos vārās vai cepās pamatīgi gaļas gabali, sautēti kāposti un cepti kartupeļi. Īsta gastronomiska paradīze un ar etnogrāfisku ievirzi.

Apkārt plosās tiešām gana pagāniska un jautra Lieldienu atmosfēra. Mums jau letiņiem nekad nav bijusi svarīga šī bezgala dziļā kristiešu mistērija, mēs esam tāpat vislielākie pagāni. Es nezinu, vai esam pa dumju priekš tik sāpīgi dziļajām lietām, vai pa gudru. Nu neejam mēs sāpju gājienos, nesitam mēs sevi pie krusta, lai izjustu ciešanas, laikam ar to mazohismu mums vēsturiski jau ir bijis pietiekami.

Tad nu redzot šos nešķīstos pagānus, es iebēgu Usmas Luterāņu baznīcā. Jūs jau zināt to mazo, mīļo koka baznīcu, kurai blakām ir kaunu stabs. Un tiešām, šeit var izjust pilnīgi citas emocijas. Baznīca ir silta un spožas gaismas pielieta, silto koku soli aicina pasēdēt. Skan ērģeļmūzika, kuru spēlē dzīvajā, tiešām fantastiski. Sāk dziedāt vīrs vācu valodā Lieldienu korāļus. Balss un ērģeļu zemā skaņa uzšķērž tavu dvēseli kā ass nazis un piepilda to ar laimi. Es aizveru acis un ļaujos lidojumam, tikai tagad es atbrīvojos un ļaujos pārdomām par sevi, citiem un jūtu laimes, piedošanas jūtas. Taisnība, ka ērģeles sauc par Dieva stabulēm. Dziedājumi turpinās kādu pusstundu un ir tādā sajūta, ka nemaz vairs negribas doties laukā, kur valda gaisīgs prieks un viegla uzdzīve. Bet mīļie, visam reiz ir beigas, arī melodijai. Zaudējis „stabuļu” kontaktu es atkal atvienojos no svinīgajām pārdomām un dodos pagāniskajā jautrībā, kurā valda mežonīga krāsainība un saulains prieks. Tik tiešām, visos ļaudīs es redzu prieka un laimes izteiksmi sejās. Mans fotogrāfs gaužas, ka nav nokrāsojis olas un lūk, ieraudzijis „ūsainu zaķi” un nofotografējis viņu, dabū no zaķa divas olas, brīnišķīgi.

Es pavisam piemirsu par visur esošajiem amatniekiem. Jūs varat iegādāties ļoti skaistus pītos grozus. Daži ir tik lieli, ka pat es tur ielīstu, tikai ar apcirstām kājām. Tad ir „jojo”, tikai pītā variantā, he, he, ļoti labi. Ja subkultūra neiet pie etnokultūras, tad etnokultūra atnāk pie subkultūras un pārveido to pa savam. Protams, bezgala daudz visādu keramikas nieciņu un citu sīkumiņu. Bet katrs šis nieciņš ir tapis ar mīlestību.

Var arī izšūpoties šūpolēs, kuras sargā zaķis, samērā agresīvā tēlā, baltā kombinezonā, melnos armijas zābakos. Drīzāk bez ausīm viņš atgādinātu „Mehāniskā apelsīna varoni”, bet smaidīgs un izpalīdzīgs, neļaus kādai noreibušai meičai nokrist augšpēdus.

Satiekam arī ebreju tautības cilvēku, kuru latvju draugi vadā pa mūsu kultūras takām. Kā nekā mums ir daudz kas kopējs. Ebreji arī nesvin šos kristiešu svētkus un arī neatdzīst šo vispasaules mesiju, tādēļ viņi arī meklē sabiedrotos. Bet nu jau es jokojos, kā zinām, letiņiem ir visorganiskāk saaugusī pagānisma un kristietības forma. Tā kā, meklējiet sabiedrotos citur.

Te jau mēs uzmaldamies olu ripināšanai. Trāpi ar savējo pa citām un ņem līdz to, kurai pieskārās tavējā. Hm, man šī spēle nepiesaista, jo visas lejā guļošās olas tādas nedaudz saplīsušas. Vēl šeit pat mazie var šaut ar kaķeni pa zaķa zīmējumu, uh, es jau nu zaķa vietā šos palaidņus nākamgad neapmeklētu. Olas jums neredzēt kā savas ausis.

Pamazām pienācis patīkams atslābums no staigāšanas un mēs atlaižamies vienā sētas pagalmā uz saules apspīdēta lieveņa. Jā, mani mīļie brāļi un māsas, tā ir bauda, pirmā sejas sauļošana šajā sezonā.
Nogulējuši kādu stundiņu, pavērojot garām ejošos pārīšus, kuri, ne visi ir tik nevainīgi, redzam arī nosauļojušos puisi ar puisi rokās sadevušos. Tad pāris starprasu pārīšus, nu ja, daudz jau to „auslanderu”.

Emocijas esam uzpildījuši un pamazām dodamies mājup, vēl tikai karstā šokolāde „Emīla Gustava” kafejnīcā un mana pirmā pilnasinīgā pavasara diena ir pavadīta godam.

Mīļie lasītāji, nenoslinkojiet un dodaties uz Brīvdabas muzeju šodien, jo šodien vēl turpinās pasākums „Lieldienu ceļš” un jūs varēsiet izbaudīt tās pašas emocijas, kuras izbaudīju es.
Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV