Hm, es domāju, varbūt makšķerē. Nu nav naudas priekš makšķeres, izmanto primitīvākus veidus, porolona gabalu un makšķerauklu. Mani sāka mākt ziņkāre un es sāku pietuvoties, uzmanīgi, lūrot pa krūmu šķirbām. Šie divi tipi bija ļoti aizdomīgi. Kad viens no viņiem izvilka fotoaparātu, ne parastu, bet tādu „trubu”, kā paparaci, es jau satraucos ne pa jokam.
Iešāvās prātā, hei, viņi varētu būt no „Privātās dzīves”, gan jau otrā krastā iznāks Šķēle un sāks mētāt olīšus ūdeņos, zīlējot vai viņš būs nākamais pēc Lembja. Izskatīsies „dumi” un šie maniaki ņems un sabildēs.
Tā nu sasprindzis es viņus vēroju no savas drošās paslēptuves. Bet vajadzēja būt uzmanīgākam, es netīšām uzminu uz zariņa un klusajā rītā, padebešos pacēlās pēkšņs krašķis. Dīvainie tēli atskatījās un sāka ausīties. Tas maniaks, kuru saukšu par “X”, nenoņemot fotoaparātu no acs, sāka zūmot krūmos, viņš jau bija saaudzis ar kameru, rūdīts dzeltenās preses pārstāvis. Otrs, baisa paskata “Y” vērsa savas liesmojošās acis manā virzienā. Viņa riņķi ausīs mani padarīja ārprātīgu un viņa velnišķā bārdiņa atgādināja man Faustu. Es pieplaku pie priedes un gaidīju, jeb kuru brīdi biju gatavs mesties bēgt, bet pazūmojis vēl kādu laiku X nomierinājās, arī baisais Y likās mierā un atkal pievērsās baltajam pleķim, kas slīdēja pa ūdensvirsmu. Fū, es uzelpoju un atkal ieņēmu savu novērotāja vietu. Nosūtīju saviem tuviniekiem īsziņu ar savām koordinātēm - ja divu stundu laikā neatgriežos, lai apzvana slimnīcas un morgus.
Pēc brīža notikumi kļuva vēl dīvaināki. Y labu laiku vērojis ūdeni un nikni izkliedzis kādus nesaprotamus saukļus, pēkšņi metās ūdeni un milzīgā tempā kā delfīns, peldēja baltā pleķa virzienā. Viņš sagrāba balto gabalu un sāka peldēt atpakaļ, nesatraukdamies par +3 grādiem, kuri bija ārā. Izlīdis laukā Y nopurinājās un veltījis velnišķīgu skatienu visai apkārtnei, arī uz maniem krūmiem, tad paceldams galvu pret debesīm, noķērca kaut kādu pateicības saukli, pacēlis virs padebešiem arī savu balto guvumu. Tagad pilnīgi skaidri sapratu, ka viņiem nav „pilns rublis”. Redzot tik traku rīcību, baidījos par savu nākotni, nebrīnītos, ja viņi mani saķertu un upurētu Upes mātei. Uzmanīgi slapstoties gar krastu, es virzījos tālāk, bet pēkšņi pamanīju ēnu, stiepjamies pār manu galvu. Ass spiedziens pārgrieza gaisu un aiz muguras man sāka dimdēt mežonīgi soļi. Es metos bēgt. Skrēju cauri krūmiem, asie zari plēsa manu miesu, klupdams krizdams es lauzos uz ceļu, kurš likās, ka bija pa visam netālu. Soļi tuvojās un te, es vairs neko neatceros.
Kad atguvos, no miglas manā redzes lokā iznira milzīga lēca, kurā saskatīju savu atspulgu. Pie sevis nodomāju: “Viss, tas laikam ir pēdējais, ko šajā pasaulē redzēšu...” Pēkšņi, blakus fotoaparāta lēcai, paraidījās velnišķās acis. Y ierunājās: “Tas tak nav Šķēle, muļķi, Tu mani maldināji, tas tak Ivars!”, X nourkšķēja un ievilka savu zūmu atpakaļ fotoaparāta korpusā. Ak Dievs, es atplauku smaidā. Manī vērās easyget fotogrāfs Anna – Juris Zariņš un baisais kompanjons izrādījās - bezgala jaukais Artūrs Jasinskis. Jā, man nebija, ko teikt. Manot sensācijas garšu, fotogrāfā pamožas plēsoņa. Ja vien viņi nebūtu uzzinājuši, ka es neesmu Šķēle, viņi mani vajātu līdz „Galīgajam atrisinājumam” - fotosesijai.
Patiesi - bailēm ir lielas acis, bet ja nopietni, tad šis trilleris bija veltīts visiem, kuru hobijs ir radiovadāmie modeliši vai kā šajā gadījumā - kuģīši.
Latvijā un pasaulē » Sadzīve
Piedzīvojums ar kuģīti...
Ivars Tontegode, 11.04.2007. 09:00 | komentāri (5)
Tā kā kultūra, sakarā ar pēcsvētku noskaņu, ir „iesaldējusies”, nolēmu ļauties dabas valdzinājumam un devos pastaigā. Pastaigājos gar Mangaļsalas ezeru un baudīju pavēso, bet bezgala jauko pavasari. Pēkšņi, krastā pamanīju dīvainus tipus, viņi tur ķibinājās ap kaut ko baltu. Nākošajā brīdī tas baltais tika iemests ūdenī un sāka attālināties. Pēc brīža pietuvināties un tā atkal un atkal. Dīvainie tipi savā starpā kaut ko saurkšķējās, iesmējās un atkal pievērsās šim mīklainajam procesam.
