„Nazareth” koncerts savējiem

Galerijas:

• „Nazareth” koncertē Rīgā

Skatuve ir novietota Arēnas vidū, radot mazas un mīlīgas halles noskaņu. Publikā pārsvarā ir cilvēki, kuriem „Nazareth” dziesmas ir skanējušas jaunībā, šur tur ir redzami arī jaunāki cilvēki, kas, iespējams, ir atnākuši līdzi saviem vecākiem vai vienkārši ziņkārības dēļ. Manuprāt, šādi klasiskās rokmūzikas koncerti ir viens no vislabākajiem meitu – tēvu kopējā laika pavadīšanas pasākumiem. Iepriecinoša ir cilvēku klausīšanās kultūra - nav nepārtrauktas skraidīšanas uz bufeti un atpakaļ, gluži pretēji - visi atrodas zālē.

Kamēr laika biedri no citām rokgrupām izmanto ķirurģijas piedāvātās iespējas, lai saglabātu savu jauneklīgo izskatu, „Nazareth” mūziķi savos 60 gados izskatās dabiski, kā arī ir visnotaļ labā fiziskā formā. Arī muzikāli „Nazareth” turas godam, tomēr ar publiku nav nekādas enerģijas apmaiņas. Tas, iespējams, tāpēc, ka klātesošie fani koncertā atskaņotās dziesmas no galvas zināja krietnu laiciņu atpakaļ. Ik pa laikam skaļākas ovācijas izsauc hīti, piemēram, „ Miss Misery”, „ My White Bicycle”, „Love Hurts”, arī „Dream on” , kurā Dana Makafertija (Dan McCafferty) balss stiprināšanai izmantots atbalss efekts. Balādi „Hearts Grown Cold” papildina instrumentālais izpildījums un dramatisma piesātināts Makaferija izpildījums. Dziesmā „Hair of the Dog” neiztrūkstošs ir tradicionālā instrumenta dūdu solo.

Gribas domāt, ka koncertā visomulīgāk jutās tribīnēs sēdošie, jo koncerts nesasniedza smagajam rokam raksturīgo lipīgo prieka, jautrības vilni. Iespējams, mūziķiem kļūstot vecākiem, rokmūzikai raksturīgās impulsīvās emocijas transformējas gudrībā, savādākā dziesmu interpretācijā. Jo pretēji koncerts spēj uzrunāt tikai pašus, pašus uzticamākos jeb „die hard” fanus, kā tas bija arī šajā „Nazareth” koncertā.

Foto: Vladislavs Punculs