Droši vien jau simtreiz izskanējis jautājums, bet kā sākās jūsu aizrautība ar flamenko?
Viss sākās pašos septiņdesmito sākumos, kad es nopirku savu pirmo plati ar flamenko. Īsti neatceros, kas tas bija par izpildītāju un vai man patiesi patika, bet tā plate ar nogriezto malu, saukta par Cutout, kas norādīja uz nocenojumu. Kad man palika sešpadsmit, draugs man ieteica nopirkt vienu albumu, kuru sauca Mediterrian Sunday vai tamlīdzīgi. Atminos, ka tas man nepatika, taču nedaudz vēlāk es “iekritu” šajā mūzikas stilā dēļ Pako De Lucias, un tā es tur arī paliku. Mūzikas skolā mācījos klasisko ģitāru, pēc tam izmēģināju roku rokenrolā un citur, mēģināju atrast sevi. Kad astoņdesmit sestajā gadā pārvācos uz Santafe, Ņūmeksikā, flamenko tomēr ņēma virsroku.
Kad un kāpēc radās šis jaunais apzīmējums “Nouveau Flamenco”? Un vai ir kāda konkurence starp klasisko un jauno?
Pirmkārt, tas nekad nav radies apzināti. Vienkārši tam, kas pēdējos divdesmit gadus notiek ar flamenko, vajadzēja atrast kādu precīzāku formulējumu. Un otrkārt, klasiskais flamenko, iespējams, tā ziedu laikos arī tika saukts tāpat. Mūzikas stili nāk no viena un pārvēršas citā. Piemēram, arī es saklausu kādas jaunas variācijas, un, re, tas man liekas interesanti un mērķtiecīgi. Tāpat arī toreiz. Cilvēka dabā ir sajaukt visu no dažādām kultūrām kopā, lai rastos kas jauns. Es kultūras un to platformas apzīmēju kā rotējošus kustīgus apļus, kā atomus, tikai ar iespēju pārklāties. Pārklāšanās rezultātā tad arī rodas šīs jaunās muzikālas pārmaiņas, jauni viļņi. Un tas ir muļķīgi sākt strīdēties par tādām lietām. Jā, jaunais flamenko radās no vecā, bet vecais radās no kaut kā vēl vecāka. Tātad viss ir godīgi. Viss sākās ļoti ļoti sen atpakaļ.
Ja atgriežamies pie jautājuma, tad šis nosaukums radās pavisam nenopietni, kad avīzē izlasīju virsrakstu “Nouveau Cusine”, pēc laika sapratu, ka jauna var būt arī ne tikai virtuve, māksla, kino vai citas lietas, jauns var būt arī flamenko.
Tātad, iespējams, ka pēc divdesmit gadiem varētu būt “Nouveau Nouveau Flamenco”?
Pilnīgi noteikti. Divdesmit gadi, tas ir ilgs laika posms. Tikai pēc divdesmit gadiem tas, protams, sauksies savādāk. Es divdesmit gados esmu izzinājis daudz un dažādus stilus, ietekmējies no arābu mūzikas, no savām saknēm, no klasiķiem un arī no jaunajiem māksliniekiem. Esmu ierakstījis albumu kopā ar Rahimu Alhaju, ūdas jeb arābu lautas virtuozu. Šo plati, starp citu, var lejupielādēt manā mājas lapā. Iespējams, ka manā galvā riņķo arī mana tēva, ķīnieša/vācieša un manas mātes ungārietes sajūtas.
Cik liela ir jūsu muzikālā bagāža?
Jūs domājat albumus? Kopš man ir “Luna Negra” (1989.g. - aut.piez) esmu izdevis divdesmit piecas ierakstus, gan ar grupu, gan solo. Tās varētu būt vairāk kā 300 dziesmu.
Un, protams, ļoti daudzas jūs neatceraties.
Tas nav iespējams, jā. Un visjocīgākais ir tas, ka deviņdesmit sestajā gadā mēs grupā uzņēmām jaunu ģitāristu, kas bija mācījies un ietekmējies tieši no manām dziesmām. Dažreiz gadījās, ka viņš tās prata spēlēt pat labāk kā es. Pāris reizes mēģinājumos apjautājos, kas ir tas, ko tu spēlē. Viņš teica, ka tas esi tu.
Vai jūs savu grupu esat pametis, ka tagad koncertējat vienatnē?
Nebūt ne. Vienkārši ir vairākas reizes, kad vēlos spēlēt viens, un ir reizes, kad mums ar grupu koncerti un turnejas ir kopā. Piemēram, šovasar pabiju Japānā, solo turnejā, tāpat arī esmu spēlējis Eiropas tūrē, Itālijā, Austrijā, Vācijā. Pēc tam došos atpakaļ uz Japānu. Nākošgad laiku plānoju pavadīt ar grupu.
Vai koncertos jūs lietojat dažādas ģitāras, vai jums vienmēr ir tikai viena?
Koncertos es lietoju tikai vienu, šo Lester Devoe Negra ģitāru, kas ir izgatavota no rožkoka, tāpēc ir tumšāka. Nē, vispār es lietoju divas. Otra ir Lester Devoe Blanca. Tā izgatavota no ciedrkoka, un to es lietoju, kad esmu ar grupu. Ciedrs dod daudz maigāku skaņu, kas ir labāk, spēlējot ansamblī.
Un kopš kura laika jums vairs nav garu matu? Esmu redzējis vecos ierakstus, kur jūs izskatieties pēc rokzvaigznes.
Jaunībā man patika eksperimentēt, atrast to savu īsto stilu. Man ir bijuši dažnedažāda garuma mati, ģērbšanās stili. Pavisam garie mati parādījās deviņdesmito gadu sākumā. Vissmagāk bija deviņdesmit trešā gada koncertturnejā Singapūrā. Tur bija tik sasodīti karsts, un tas bija smagi. Tos piecpadsmit gadus atpakaļ tūres autobusiem nebija iespējas ieiet dušā. Viss mainījās deviņdesmit sestajā, kad tūre ilga visu gadu. Pamanīju savu skatuves inženieri ar noskūtu galvu. Nopratu, ka man vajadzīgs tas pats.
Un basās kājas?
Ak, sāku uz skatuves iet basām kājām dēļ viena koncerta deviņdesmit sestajā, kurā man nācās spēlēt kopā ar Santanu. Bija paredzēts tā, ka nospēlē viņa grupa un tad mēs piebiedrojamies un spēlējam kopā. Protams, uz skatuves bija neizsakāmi maz vietas. Un pati skatuve atradās vairāk kā divus metrus virs zemes. Tolaik es vēl nēsāju smagus zābakus un man nācās sēdēt pie pašas skatuves malas. Sajūta nebija no labākajām, kad tu jūti, ka uz ceļa noliktā kāja tevi lēnām spēlēšanas karstumā velk uz leju.
Un, starp citu, ir neticami ērti, kad tu vari kustināt pirkstus. Studijas ierakstā nav iespēju atļauties piesist ritmu ar kāju, bet, ja tev nav apavu, tu vari kustināt, piemēram, īkšķus. To nedzird mikrofonā. Bet dažreiz to var atļauties. Pievienot kā efektu.
Foto: Vladialvs Punculs
Foto no koncerta Lielajā Ģildē
