Visas biogrāfiskās lietas atstājot vēsturniekiem, mūs interesē dzenskrūve - kāpēc radās “Frailty”?
Edmunds: Tā nu sanāca, ka es atklāju, ka smagā mūzika ir tas, ar ko es sevi varētu izteikt vislabāk. Pirms es sāku nodarboties ar mūziku, mani dziļi fascinēja viss skumjais, noslēpumainais un neizzināmais. Bērnībā mans prāts kā savdabīgs magnēts pievilka sev klāt tieši šāda veida iespaidus – egļu zaru smaržu bērēs, rudens auksto vientulību, kā arī spoku un šausmu stāstus. Ar laiku šīs un ne tikai šīs ietekmes mani aizveda līdz smagajai mūzikai. Kad atklāju doom metal žanru, mani meklējumi pēc izteiksmes formas bija galā, un tā radās “Frailty”. Rezumējot – “Frailty” ir sens, drūms un reizē skaists sapnis, kas kļuvis par realitāti.
Kāpēc doom/death, nevis technical death metal, piemēram?
E.: Es domāju, ka uz to ir atbildēts iepriekš, tikai vēl jāpiezīmē tas, ka tieši death/doom kombinācija sniedz ļoti daudzpusīgas muzikālas un stilistiskas iespējas, jo tā neturas nekādos rāmjos. Vismaz tā tam vajadzētu būt, neskatoties uz tiem šķietamajiem kanoniem, ko ir iestrādājušas tādas grupas kā “My Dying Bride” vai “Paradise Lost”.
Kāpēc šāds nosaukums, kas ir gana vienkāršs, banāls un reizē dziļš?
E.: Nosaukums man neliekas banāls. Vienkāršs – jā. Dziļš – varbūt. Bet patiesībā stāsts ir daudz savādāks. Šo nosaukumu pēc ilgiem meklējumiem aizguvām no mistiskā trillera “Frailty”, kur apspēlēta interesanta versija par sērijveida slepkavām un viņu patieso mērķi un nozīmi cilvēku sabiedrībā.
Runājot par 2004. gadu, uzrakās šāds citāts: Hopkins - „Frailty - (par ko arii nobalsoju) bija grupa, kurai visspilgtaak bija juutams ieksheejais potenciaals. Protams ka idejas kautkur varbut bija nedaudz dzirdeetas, bet who cares? Izklausijaas kautkas taa kaa “My Dying Bride” un tradicionalas zviedru desas maisiijums, savdabiigi, jauki, varbut nedaudz veel neprofesionali, bet es domaju ka pec paris gadiem ja dzekiem bus gribasspeeks, tad dzirdeesim par Frailty jau daudz nopietnaakaa liimenii.” Ko teiksiet, atskatoties uz toreiz mazo “Depo” koncertu?
E.: Toreiz viss, kas ir tagad, nerādījās pat sapņos, bet sava veida apziņa par to, ka mēs attīstīsimies, bija gan. Atskatoties atpakaļ varam secināt tikai vienu – mūs ir izveidojis tikai un vienīgi mūsu pašu darbs ar sevi.
Šķiet, grupas izrāviens sākās ar 2007. gadā – tika izdots promo disks, kam sekoja diskogrāfijā neierakstītais „Antithesis – A Souvenire” divdziesmu cd. Kas notika? Nostabilizējās sastāvs vai kosmoss bija labvēlīgs?
E. : Tajā laikā mēs savai grupai beidzot pieslēdzām menedžeri, un sākām strādāt citā līmenī. Mēs iekļuvām mūzikas industrijā, un sākām mācīties peldēt tajā okeānā. Sākām dibināt kontaktus, kalt nopietnākus plānus un strādāt pie to realizēšanas. Bijām kļuvuši pieaugušāki, nopietnāki un gatavi beidzot savu mūziku dot visai pasaulei, ne tikai Latvijas klausītājiem. Jā, sauciet to par Dievu vai kosmosu, bet kaut kas bija labvēlīgs, un es ticu, ka tā tas ir arī šobrīd.
Kā maza, vietējā mērogā, šaurākā lokā zināma grupa tika uz Maskavu, spēlēt, kā īpašie viesi doom festivālā?
E. : Kā jau teicu, mēs šobrīd un jau tad strādājām citā līmenī. Loģiski, ka rodas vajadzīgie kontakti, tikai, tie ir jāmeklē. Ja mūzikā ir kas tāds, kas spēj kādu piesaistīt, un ja tas kāds ir spējīgs noorganizēt grupai koncertu, tad viss notiek. Tāda, lūk, ir panākumu atslēga. Mums paveicās, un mēs patiešām sākumā bijām šokēti, ka mūsu pirmais koncerts ārzemēs ir tieši Maskavā. Pirmais brauciens uz Krieviju paliks atmiņā kā fascinējošs piedzīvojums, jo nekad agrāk nebijām bijuši tik lielā un neprognozējamā valstī. Publika mūs uzņēma samērā silti, tā kā nevarētu sūdzēties ne par ko.
Kā nākas, ka Lietuva jūs pamanīja pirmā? Albuma gaidās iesildījāt itāļu “Novembre”. Vai sanāca parunāties ar itāļiem par mūziku un doom kultūru?
E. : Arī brāļim leišiem mēs iepatikāmies. Nostrādāja promo kampaņa. Jāatzīst, ka uz mūsu uzstāšanos bija krietni vairāk cilvēku nekā uz itāļiem (piedodiet, tā nav lielīšanās, bet tāds mazs patīkams fakts). Acīmredzot, nelikām lietuviešiem vilties, jo pēc tam Lietuvā esam spēlējuši samērā bieži, gūstot plašu publikas atsaucību un atbalstu. Ar “Novembri” pārmijām tikai pāris vārdus sasveicināšanās un dažu pieklājības frāžu veidā, bet vispār nekontaktējāmies, jo viņiem bija cits beksteidžs un citas lietas darāmas. Nejutām vēlēšanos nevienam uzbāzties ar savām sarunām.
2008. gadā mēness aptumsumu ieraudzīja jūsu debijas albums „Lost Lifeless Lights”, uzreiz divās versijās – Solitude Productions pasaulei un latviešu izdevums digipakā vietējam tirgum. Kāpēc uz albuma vāciņa attēlots mēness aptumsums, nevis kapsētas, raudoši eņģeļi vai sociālas tēmas?
E.: Kapsētas, eņģeļi un tamlīdzīgas lietas ir gadiem ilgi notrulinājusies klišeja, kas mūs itin nemaz nesaista. Un vai tad nosaukums “Lost Lifeless Lights” neizklausās pēs aptumsuma? Mēs no paša sākuma gribējām pieaugušu, nopietnu albuma noformējumu, kas teicami noraksturotu to domu, kas ir tā nosaukumā. Saules aptumsums šajā ziņā noderēja vislabāk – vienkārši, lakoniski un iznīcinoši.
Solitude Productions „Lost Lifeless Lights” izdevums arīdzan ir divās versijās – standarta CD un ierobežotā daudzuma CD + DVD. Kas ietilpst tajā DVD?
E.: DVD satur mūsu pirmo uzstāšanos Maskavā. Ar visām lažām, bet toties no sirds.
Kas jādara jaunai grupai, lai atrastu izdevējkompāniju?
E.: Jāzina, ko paši kā grupa grib sasniegt. Un tad jau ir tikai un vienīgi veiksmes jautājums, tomēr veiksme ir atkarīga no tā, vai potenciālajam izdevējam patiks grupas mūzika.
“Frailty” vārds ar „Lost Lifeless Lights” izskanēja pa visu pasauli – jūsu disku var iegādāties pat Spānijā, Vācijā, Japānā utt. Kādas atsauksmes saņēmāt?
E.: Patiesībā bijām nelielā šokā un neizpratnē par to, ka saņēmām ļoti augstu novērtējumu pasaulē par mūsu pirmo albumu. Mums ienāca recenzijas no lielākiem un mazākiem metāla portāliem, un pārsvarā recenzijas mūsu mūziku slavināja pat līdz sasodīti cukurainam līmenim, gluži vai gribējās lūgt viņus piebremzēt, jo, mums zinot šī albuma piņķerīgo rakstīšanas procesu, par panākumiem nemaz negribējās pat sapņot. Jebkurā gadījumā esam ļoti pateicīgi tiem cilvēkiem, kam mūsu albums patika.
Diska prezentācijas ietvaros koncertējāt pa Latviju – Rīga, Cēsis, Daugavpili, Liepāju un vēlreiz braucāt uz Maskavu prezentēt albumu Moscow Doom Fest III ietvaros kopā ar monstriem “Esoteric”, “Worship”. Kādi ir paliekoši iespaidi?
E. : Otrais Maskavas brauciens mūsu vidū netiek pieminēts bieži dēļ visai nepatīkamās braukšanas un Krievijas puses organizatoru neizdarības un neprofesionātes dēļ. Atceros, ka “Esoteric” bija tā vērti, lai viņus redzētu – patiešām ģeniāla un drosmīga grupa, kas nebaidās no muzikāliem eksperimentiem. Pārējās detaļas lai paliek pie mums.
Kolektīvu ir piemeklējušas sastāva maiņas, basists un taustiņnieks neizturēja?
E.: Ko neizturēja? Mēs esam neizturami? Vienkārši cilvēkiem dzīvē iet dažādi, mainās prioritātes, mainās iespējas, mainās uzskati un mainās tas, ko viņi grib sasniegt. Tas arī viss.
Kādi ir doomeri dzīvē?
E. : Atšķirībā no to cilvēku uzskatiem, kuri domā, ka doomeri ir ar suicīdu apsēsti romantiski maniaki, gribu pateikt, ka doomeri ir parasti cilvēki ar savām ģimenēm, darbiem, problēmām un ikdienu. Vienīgi sirdī kaut kur klusi, klusi mitinās tā apziņa, ka esi piederīgs skumjām, tumsai un noslēpumiem. Tas atstāj savu iespaidu uz ikdienas dzīvi, un tā rezultātā veidojas īpaša attieksme pret to. Cik ļoti īpaša, nemāku pateikt. Varu pastāstīt tikai to, ka mana māte man pēc koncerta reiz jautāja, vai tiešām manī iekšā ir tik daudz rūgtuma un sāpju, cik to ir “Frailty” mūzikā. Nezināju, ko lai atbild. Izskatās, ka tā ir, un nezinu, vai spēšu to paskaidrot. Un neticu, ka “Mourning Beloveth” arī spētu to izteikt. Tā ir tā īpašā sajūta, kas tevi satricina pašos pamatos...
Vienu brīdi figurēja stila definējums - experimental doom metal. Kāpēc?
E.: Mums ir raksturīgi mūzikā iekļaut dažādu citu metālmūzikas stilu elementus, un tas savā veidā rada eksperimentu – kā savā starpā šie elementi iedarbosies. Death/ doom jau arī sanāk eksperimentāls stils, jo no standarta doom metal tur saglabājušies tikai atsevišķi elementi. Tādā veidā mēs cenšamies izbēgt no vienveidības un radīt mūziku, kas mums pašiem šķiet interesanta. Tas sniedz arī plašākas iespējas klausītājam – pēc lēnas bēru himnas seko nežēlīga naida dziesma, piemēram. Šobrīd eksperimentējam ar orientālo mūziku, kā arī ir bijuši daži mazi mēģinājumi ar ambient stilu. Grūti pateikt, kas no tā sanāks beigās, bet tas, kas līdz šim ir izdevies mēģinājumu laikā, iespējams, būs kaut kas interesants.
Vasarā klajā nāca beznosaukuma Ep cd – vecās dziesmas jaunās skaņās, kā atvadas no vecā materiāla. Kāpēc neatmetāt vecumiem ar roku un neierakstījāt ko jaunu?
E.: Vai tu pamestu savus bērnus? Mēs tā nevarējām pamest savas dziesmas, kas ar mums ir bijušas ilgu laiku. Tām vajadzēja savu vietu, un EP bija ideāls risinājums. Sākotnēji viens no nosaukuma variantiem EP bija Forgotten Children kā apzīmējums šo dziesmu statusam. Tomēr beigās izšķīrāmies EP laist klajā bez nosaukuma, lai ļautu runāt pašām dziesmām un izstāstīt jums šo traģēdijas stāstu.
Esiet spēluši mākslas izstādes atklāšanā, kas diezgan netipiska vieta metāla koncertam. Kā bija?
E.: Pārsteidzoši laba skaņa un diezgan izdevies koncerts. Paldies organizētājiem.
Aizvadītā gada nogalē jums bija trešais koncerts Maskavā, iesildot funeral žanra leģendas “Skepticism”. Kādas ir sajūtas, spēlējot uz vienas skatuves ar ultra lēnu dinozauru?
E.: Maskava beidzot ir mums kabatā. Liela auditorija, laba skatītāju atsaucība. Protams, salīdzinot ar “Skepticism” mēs esam speed metal grupa, bet tas nav svarīgi. Citu sajūtu nebija, mēs atradāmies tieši tur, kur mums vajadzēja būt, un darījām to, ko mākam vislabāk. Ar mums nav tā, ka trīcētu rokas un kājas aiz apziņas, ka spēlējam kopā ar leģendām. Viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, un arī dara tikai to, ko prot vislabāk.
Pēdējos koncertos skanēja arī jaunās dziesmas. Kad gaidāms jauns albums?
E.: Jaunais albums ir ieguvis aprises. Ir gatavas vairākas dziesmas, kuras drīzumā plānojam ierakstīt demo versijā, lai paši spētu šo materiālu izanalizēt un noslīpēt līdz galam. Mēs vairs nevaram atļauties iet cīņā nesagatavoti līdz pēdējam. Kvalitāte šeit ir noteicošais standarts.
Albums taustāmā formā varētu būt gaidāms 2010. gada otrā pusē, varbūt vēlāk. Ir vēl citas lietas, kas jāizdara, lai mēs nonāktu līdz diskam.
Ko klausītāji var gaidīt jaunajā ierakstā?
E.: Jaunais albums būs lēnāks, muzikāli daudzveidīgāks un smagāks par LLL. Pēc darba ar demo versiju domāsim par papildus elementiem kopējā skanējumā. Līdz tam, neko nekomentēsim tādēļ, ka paši vēl nezinām, ar ko tas viss beigsies.
Par ko būs albums? Kā jau ierasts – par traģēdijām, skumjām, mitoloģiju un noslēpumiem. Lai gan dažām dziesmām ir ļoti konkrētas tēmas. Kādas – tas lai paliek pie mums līdz albuma klajā nākšanai.
Nesen grupa izziņoja līdz galam nesaprastu ziņu - ka pārtrauc aktīvo koncertdarbību Latvijā. Kāpēc? Uz cik ilgu laiku? Kad būs atkalredzēšanās?
E. – Jā, tā tas ir, un mūs skatītāji redzēs pēc ilgāka laika. Kāpēc to darām? Mēs uzskatām, ka esam mūsu zemē izdarījuši visu, ko smagā grupa var izdarīt. Ir jāiet tālāk, ir jānirst dziļāk. Sekojiet informācijai par mūsu aktivitātēm mūsu interneta vietnēs, tad jums būs visa svaigākā informācija. Un, kas zina, varbūt tad, kad rudens ies uz savu tumšo pusi, kāda klusa balss aicinās jūs uz Aptumsuma dienas dzīrēm...
Stoner, Sludge, Funeral – kas jāklausās visskaļāk?
E.: Viennozīmīgi Funeral.
Dažās recenzijās bieži tiekat salīdzināti ar “My Dying Bride”. Jūsuprāt, kāpēc?
E. – MDB ir death/doom standarts. Tas ir šablons, ar kuru salīdzina visas pēc MDB nākušās grupas šajā žanrā. Tas ir tikai dabiski, ka mūs salīdzina ar šiem doom’a dinozauriem. Jāatzīst, LLL albumā ir jūtama sava daļa MDB ietekmes, taču no kāda vajag mācīties, vai ne? Eksāmenu mēs, spriežot pēc recenzijām, nolikām teicami. Tagad jāiet tālāk.
Klīst runas, ka “Frailty” ir iedomīga grupa, tā ir?
E.: “Frailty” ir pieaugušu cilvēku grupa, kurus interesē pieaugušu cilvēku lietas. Kā tas tiek domāts, ka mēs esot iedomīgi? Vai tas ir tāpēc, ka mēs neejam un nekonektējam ar skatītājiem? Varbūt mēs neejam draudzēties ar citām grupām baksteidžā. Vai tamdēļ mēs esam iedomīgi? Redziet, “Frailty” nekādos apstākļos nebūs bara dzīvnieks. Mūsu mesidžs ir mūsu mūzika, nevis mūsu socializēšanās. Tas viss lai paliek citiem. Mums ir svarīgs tas, ko mēs darām uz skatuves, nevis tas, ko par mums kāds domā. Ja kādam gribas mums ko pateikt, parunāt – lūdzu, nav iebildumu, ja mums būs laiks. Skatītājam ir jāsaprot viena lieta – mūziķis ar viņiem nesocializē ne tāpēc, ka būtu iedomīgs. Mūziķis pēc koncerta ir ļoti noguris, un kāda tur vēl socializēšana. Ignorance rada tenkas, tenkas rada priekšstatus, un priekšstati ir maldīgi.
Kurš ir labākais koncerts, kas nāk atmiņā?
E.: Tas vēl priekšā.
Briesmīgākais koncerts?
E.: Otrā Maskava.
Runājot par Latvijas skatuvi, kas noteikti jādzird vismaz vienu reizi?
E.: Ja vēl būtu, tad “Solaris”.
Kāds ir alkohola patēriņš uz grupu?
E.: Samērīgs.
Ko paši klausāties?
E.: Sākot no tādas popsas kā “Rammstein”, beidzot ar tādiem ambienti industriāliem monstriem kā “In Slaughter Natives” un “Raison d’Etre”. Protams, pāri visam daudz doom’a.
Mūzika jānopērk vai jālādē nelegāli?
E.: Eh, tomēr jānopērk.
Kāds ir doom metal klausītājs?
E.: Samērā dzīvespriecīgs ģimenes cilvēks, kuru saista tumšas lietas.
Koncertos kratot pauri un spēlējot, spranda sāp?
E.: Otrā dienā tāds neliels stīvums iemetas, bet tikai pēc patiešām labiem koncertiem.
Kas noteikti ir jāiedzer?
E.: Zāles, ja tev tādas ir izrakstījis ārsts. Arī 85% absints Diable Noir.
Kāda ir sajūta, kad dziesma beidzas, esot uz skatuves?
E.: Spriedze, tūlīt sāksies nākošā.
Ar ko jāsāk un jāturpina jaunai grupai?
E.: Jāsāk ar iedvesmu, jāturpina ar darbu, smagu, netīru, pēc sviedriem un asinīm smakojošu darbu. Pie zelta tiksi tikai tad, kad būsi līdz ausīm dubļos.
Vai, tavuprāt, Doom metal arī ir stils, kas sevi gandrīz izsmēlis?
E. : Skatoties pasaulē un uz notikumiem metālscēnā – kurā galā doom’s ir miris? Doom’s ir dzīvāks par dzīvu – rodas jaunas grupas, jauni virzieni, jaunas idejas. Doom’s būs tik ilgi, cik cilvēki raudās par saviem mirušajiem, tik ilgi cik Dievs klusēs debesīs. Sorry, mēs esam šeit uz palikšanu.
