Piektdiena, 06.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Niklāvs, Niks, Nikolajs;

„Cвема”: Viss, lai būtu populāri, mums ir

Jurita Krūma, 18.01.2010. 16:32 | komentāri (1)

Tas nav populistisks sauklis, tā arī nav iedomība. Bet gan secinājums no pieredzes grupai, kas Latvijas muzikālo skatuvi krievu poproka manierē iešūpoja pagājušā gada vasarā. Viņi barojas un jūt gaismu, pārtiek no fotosintēzes, naudas un iedvesmām. Viņi ir „Cвема”.
„Cвема”: Viss, lai būtu populāri, mums ir

Deniss Bičkovskis (Caterpillar) un Sergejs Jaramišjans (Tribes of the city) ir 2009.gada jūlijā dzimušās idejas kodols. Grūvīgs roks, popa vieglums, mazliet psihodēlijas un pilīte elektronikas – pildījumā nāk klāt Ints Barkāns pie bungām, Andris Rozenbergs pie basa un Arvīds Audze ar perkusijām.

Kā jūs nonācāt pie „Cвема”? Jo daudzi prasa, kas ir „Cвема”, ko tas nozīmē...

Deniss: Dziedājām krieviski, un tad bija doma, ka vajag arī krievisku nosaukumu. Domājām, kādu vajag. Zini, ar nosaukumu vienmēr ir grūti, - ja nav uzreiz...

Varbūt bija citas idejas?

D.: Jā! Sergejs piedāvāja nosaukt par „Юность”. Viņš kādam rādīja abreviatūru „Юность”, piedāvājot, kā to uzrakstīt kādā šriftā. Viņš teica: „Es gribu tādu kā agrāk „Cвема” tika rakstīts”. Un pēc tam mēs sākām „kruķīt” un domāt, un radās tā ideja par „Cвема”. Jā, „prikolīgi”, tā kā vecas fotofilmas, kino filmas ražotas. Internetā paskatījāmies, ka tas ir vienkārši saīsinājums no „Светочувствительные материалы”*. It kā atbilst tam, ko mēs darām.

Kā jūs ar Sergeju iepazināties?

D.: Bez Sergeja no TOTC ir vēl arī Ints Barkāns. Agrāk „Caterpillar” spēlēja arī Andrejs Vasiljevs - TOTC ģitārists. Mēs viens otru pazīstam jau kādus 10 gadus, paralēli muzicējām, sākot no Sergeja „Rubin Carter”, es savukārt spēlēju „INK” sākumā. Un pēc tam „Caterpillar” jau bija gandrīz beigas, kad izveidojās „The Movies”, un Sergejam viss aizgāja ar šo projektu.

Sergejs: „Cвема” man sākās ar producēšanu. Ir tā, ka nekad nebija domas spēlēt kopā. Katram bija savs projekts, un iestājās tāds brīdis, man piedāvāja. Uztaisījām dziesmu „Hикому”. Izlēmām, ka es piedalīšos šajā projektā gan kā mūziķis, gan kā producents cenzūras līmenī. (smejas) Piedalos, jo gan iepriekš, gan tagad patīk materiāls, ko izveidojis Deniss, patīkami ar to strādāt.

D.: Vienkārši to vasaru daudz tusējāmies kopā. Un bija dziesma „Hикому”. Izmainījām tajā daudz ko, līdz sanāca teju cita dziesma! Piedāvājām O!Kartei, sanāca tāda kā ķēde. Piezvanīja draugi un teica, ka vajag kādu dziesmu krievu valodā.

Kad sanācāt kopā, nedomājāt – ir krīze? Daudzi pieklust, bet jūs tieši pretēji...

D.: Zini, ir ļoti grūti, ļoti. To mēs jau pagājušogad sajutām, tagad vēl vairāk. Atceros bija konkurss „Emergenza” Andrejsalā un „Depo” ar atlasēm, jāmaksā 25Ls par piedalīšanos. Bija ļoti smieklīgi – mēs atbraucām uz mēģinājumu un it kā aizpildījām anketu ar veco sastāvu „Caterpillar”. Atbraucām, bet mums gāzes balons, lai apsildītu telpu, beidzās. Stāvam, auksti, un toreiz nevienam naudas nebija. Un šie mums zvana – „nu, jūs piedalīsieties, vai nē? Jāmaksā tie 25Ls šodien”. Mēs „ha-ha-ha!” – mums nav, ar ko sildīties, kur nu vēl kādā konkursā piedalīties! (smejas) Patiesībā finansiāli ir ļoti smagi, bet mēs kaut kā kustamies. Tas ir iepriecinājums.

Plašākai publikai atrādījāties ar dalību SeMS „Troksnis”...

D.: Mūsu menedžere sameklēja šo iespēju un piedāvāja засветиться**, paskatīties, kā ir būs televīzijā pašu pieredzei.

Un kā vērtējat dalību?

D.: Mēs zaudējām ar divām balsīm! Bija jautājumi, ne uz vienu neatbildējām, bet citi gan, tie saņēma plusus. Bet es domāju – labi, paši vainīgi, ja nezini atbildi, tad sēdi un balso par sevi. Paņēmām mobilos telefonus, pa 10 balsīm par sevi sabalsojām, tā kā vajag, bet izrādās, ka pietrūka tikai divas balsis! (smejas)

Kā jums izpaužas dziesmu veidošana?

D.: Pagaidām šīs visas dziesmas ir vecās. Kaut kas ir arī no jaunā, bet pagaidām nav laika rakstīt. Visi skrien šur un tur, domā, kā nopelnīt naudu, par dziesmu rakstīšanu mazāk.

S.: Ir tā, ka Denisam ir ļoti daudz dziesmu. Esmu tā bargā cenzūra. Deniss ņem ģitāru, dzied, es izlemju - šo mēs nedziedāsim, vai šo mēs dziedāsim, tikai citādāk.

D.: Nu, labi, tagad nedziedāsim, dziedāsim mazliet vēlāk. (smejas)

S.: Jā, tā arī var, jo saskaņoties ar mani arī dažreiz var būt grūti.

D.: Viņam vajag ilgi domāt, „pārvārīt”...

S.: Ir tā - no sākuma es vienkārši saucu visu, ko es gribu, kā es dzirdu, salieku taustiņus, ģitāras skaņas, pēc tam visi iet mājās, vai taisām mēģinājumu trijatā – es, Andris, Deniss. Andris visu sintezatoru, ko es ierakstīju, pārraksta, viņam darbā ar datoru ir lielāka pieredze. Pēc tam, kad ir ritms, tad pajautājam Intam, vai viņam patīk. Kaut kā visu kopīgi veidojam. Arvīds ir mūsu „driver”, viņš mūs ved, dejo, kaut ko ar perkusijām dara. (smejas)

D.: Agrāk bija tā, ka viņš vienkārši nāca uz mēģinājumiem. Ints teica viņam – ko Tu tur stāvi, ko stāvi? Še, ņem šeikeri, dari tā! (smejas)

S.: Arī domas par taustiņnieku ir. Ja atradīsim, kas atbilstu mūsu iekšējam stāvoklim, būtu tehniski gatavs...

D.: Tas nav no labas dzīves, ka mēs datoru liekam, tā nav gluži patīkami spēlēt.

S.: Gribas vieglāk spēlēt, lai brīvāk būtu. Bet te viss ir ierakstīts, mēs kaut kādā rāmī esam.

D.: Dzīvajā ir „prikolīgāk”, dabiskāk... Tā mēs drīz pārvērtīsimies par Allu Pugačovu. (smejas)

S.: Ja mēs pelnīsim kā Alla Pugačova, man „pofig”! Es stāvēšu ar nepieslēgtu ģitāru! (smejas)

Deniss teica, ka attiecībā uz mūziku Tu, Sergej, esi stingrs, bet viņš – elastīgāks. Tā ir?

S.: Es to zinu! (smejas)

D.: Viņam daudz jāmācās. Viņš pieradis citādāk strādāt, es – citādāk.

S.: Viņam jāmācās taisīt mūziku, man jāmācās uzklausīt viņa viedokli. Apmaiņa!

D.: Tā ir sadarbība!

S.: Es palīdzu viņam taisīt, viņš man palīdz komunicēt, jo es esmu diezgan radikāls. Dažreiz es vienkārši nepaskaidroju, kāpēc es tā jūtu.

Pēc jūsu koncerta „Depo” uzreiz radās asociācijas ar „Би-2”, „Cмысловые Галлюцинации”...

D.: Jā, „Cмысловые” man kādreiz ļoti patika, pirmie divi albumi bija skaisti, toreiz klausījos. „Би-2” man ne īpaši - viņi pārāk gudri...

Ko nozīmē „pārāk gudri”?

D.: Raksta pārāk gudrus vārdus, pārāk gudrus tekstus. Viss teksts no smadzenēm, nevis no sirds. To var sajust.

Bet ko jūs paši klausāties?

D.: Mums ir viena galvenā ietekme – „Кино”! No bērnības...

S.: Tāda viena kopīga, jā. Bet tā priekš „Cвема” - nevaru pateikt. Pēdējā laikā pēc Indijas mēģinu neko neklausīties, bet klausīties sevī. Ļoti daudz mūzikas atrodu sevī.

D.: Un Tu man to neteici! Tas ir ļoti pareizi! Izrādās, ka Tev vajadzēja aizbraukt uz Indiju, lai to saprastu? (smejas)

S.: Neklausos nevis tāpēc, lai veidotu savējo, bet daudz ko esmu jau “apēdis”. Tas līmenis, lai kaut ko parādītu, izveidotu, saliktu kopā, ierakstītu, uztaisītu skaņu – esmu dabūjis visu, kas vajadzīgs! Un nekad man nav bijis trūkums garīgajā jomā izdomāt kaut ko, radīt no sevis. Man jau ir savs, personīgs virziens, par to es tagad nevaru stāstīt, kamēr visi gali nav savilkti... Bet ar „Cвема” - manī iedarbojās tas mehānisms, kas manī jau ir, pieredze, kas ir, lai izveidotu labu, skaistu produktu.

Tu varētu pastāstīt par demo albumu, kas jums top sadarbībā ar Gati Zaķi.

S.: Viņš producē. Ļoti gribas ar Gati sadarboties arvien vairāk un vairāk, gan eksperimentālo, gan komercproduktu dēļ. Viņš ir tas cilvēks, kurš tagad ir nr.1 Latvijā, kurš tīri tehniski var palīdzēt sasniegt produktu. Ar viņu ļoti viegli strādāt, un kvalitāte ir ļoti laba, viņš to pierādīja gan ar TOTC, gan ar „Cвема”.

Albumu mēs rakstījām šķūnī. Palūdzu no draugiem „SoundArcade” proto-studiju, Gatis atbrauca, pieslēdza mikrofonus un visu, kas nepieciešams, ierakstīja. Tā pa druskai mēs tuvojamies, neierakstītas tikai divas dziesmas. Aptuveni materiāls ir gatavs, deviņas dziesmas, domāju, būs pietiekami. Un arī tagad ir diezgan daudz – ir video, ir divas ierakstītas dziesmas, top vēl viena, ko mēs pabeidzām vakar, pārējais ir tikai līdzekļu jautājums.

Kad atrādīsiet veikumu?

D.: Nezinām, kā ies, jo nevar paredzēt, kur kurš pēc mēneša būs.

S.:. Ja būtu brīvi, tas ir smieklīgi, 500 Ls, to var pabeigt nedēļas laikā. Īstenībā vajag labu producentu, kurš darbosies un iedos to cilvēkiem, kuri māk produktu pārdot, lai mēs varētu sasniegt to līmeni, ko gribam. Vajag „ielikties” tūrē kādai no krievu zvaigznēm - „Би-2”, „Мумий Тролль”. Es domāju, ka „ Дельфин” diez vai gribēs ar mums spēlēt. Tas ir vienīgais krievu mūziķis, kurš nopietni strādā.

D.: Jā, „Сплин” atteicās ar mums spēlēt! (smejas) Tas bija smieklīgs gadījums. Mūsu menedžere toreiz, kad „Сплин” atbrauca uz „LaRocca”, piezvanīja, atsūtīja informāciju par mums. Mēs jau „uz koferiem”, nezinām, ko darīt – strādāt vai nestrādāt, skriet vai neskriet. Pēdējā brīdī teica, ka, nē – nevajag, „Сплин”  atteicās. Mēs tā - „bļin, atteicās?” Kāpēc atteicās? Baidās, vai?

S.: Vajag dabūt vienu vai divas koncerttūres ar krievu popzvaigzni, un viss! Un krievu tirgū jau vajag tikai vienu populāru dziesmu, tad būs iespējams strādāt dziļāk. Un kāpēc vispār tagad ir tāds mērķis? Tāpēc, ka mēs visi šajā grupā esam pieauguši cilvēki, visiem ir ģimenes. Sievietes negrib gaidīt, kad vajag maizīti nopelnīt gan bērniem, gan sev. Bet, ja tērēsi daudz laika mūzikai, tad nevarēsi to veltīt ģimenei un darbam. Tas bija tas, ko es pēdējos desmit gadus darīju, un domāju, ka tā arī darīšu visu savu mūžu, diez vai kādreiz pārslēgšos uz naudu pavisam. Esmu cits cilvēks, bet pārējie grupas dalībnieki, viņiem tomēr tas ir svarīgāk nekā mūzika, viņiem ir ko zaudēt, man nav. Es jau visu pazaudēju, izņemot mūziku. (smejas)

Ambīcijas ir? Kādas? Nopelnīt miljonu?

D.: Pats par sevi saprotams, ko gan nabaga Latvijā var nopelnīt... (smejas)

Bet mērķis taču ir?

D.: Patiesībā...mums vairs nav 18. Jā, varbūt tā pietrūkst, man varbūt pietrūkst kāda zvaigznītes, uz kuru iet, tas ir vairāk sev. 

Sergej, Tu brauc projām – kāpēc un uz kurieni?

S.: Sāksim ar to, ka tiešām ir ļoti grūti apstākļi – vienīgais iemesls ir naudas dēļ. Vai braukšu prom, vēl nezinu. Iespējamība ir 50 uz 50.

D.: Kā tajā anekdotē, kad prasa – kāda ir iespēja iziet no mājas un ieraudzīt dinozauru? Nu, kā – 50 uz 50. Varu ieraudzīt un varu neieraudzīt! (smejas)

S.: Es nekad neesmu bijis no tiem cilvēkiem, kuri strādā naudas dēļ, un nekad neesmu bijis tādos apstākļos, kad naudas vienkārši nav, un, kur to dabūt, es vienkārši neredzu. Šajā valstī es neredzu nekādu nākotni! Vispār! Es domāju, ka šādi apstākļi šeit nav bijuši nekad – ne tad, kad PSRS sabruka, ne tad, kad iestājās PSRS.

Braucu tikai uz divām nedēļām pagaidām. Es nezinu. Pagaidām diez vai es tur palikšu, jo ļoti daudz svarīgu cilvēku paliek te. Ar TOTC mums tagad ir brīvs laiks, mēs nespēlējam, un tuvākajā laikā es domāju, ka mēs nespēlēsim.

Kāpēc?

S.: Septiņi gadi pagāja, bija kopīgais virziens, bet vai ir vērts vispār turpināt? Vajag atpūsties, vajag jaunas idejas, lai paņemtu jaunu virzienu. Nav tā, ka mēs nespēlēsim vispār. Uz kādu laiku vienkārši paņēmām brīvlaiku, atvaļinājumu.

Cik uz Latvijas mūzikas fona „Cвема”  ir dzīvotspējīga? Ja sev neticētu, tad jau nebūtu nekā...

S.: Bet kurš teica, ka neticam? Es ticu! Te ir tikai vienai lieta – viss, lai būtu populāri, mums ir. Vienīgais, kā mums nav, tas ir producents vai kompānija, kurai ir iespējas salabot visu sistēmu. Tā mums nav! Kā ir „Astro’n’out” - nekā īpaši nav, vienkārši ļoti labs komercprodukts, bet viņi vairāk nekā par to, ko viņi jau ir sasnieguši, nevar radīt. Un otra ir „Prāta Vētra”. Un viss! Ja mēs varēsim ar krievu mūziku iekļauties šeit Latvijā tādā pašā līmenī, tas būs ļoti daudz, jo gan latvieši, gan krievi klausās gan latviešu, gan krievu mūziku, un tad uzreiz atvērsies krievu tirgus. Ir runa tikai par tirgu un pop-mehānisma darbību. Es varu pateikt atklāti: man nav nekādas ilūzijas par šo projektu kā baigo alternatīvo dzīļu sasniegšanu. Ir darbs, lai radītu labu produktu.

Vai ir zināmi tuvākie koncerti?

S.: Es domāju, ka februārī mēs pastrādāsim studijā, ja es atbraukšu. Bet 16. martā spēlēsim televīzijā.

D.: Jā, mēs spēlēsim „Troksnis 2”. Menedžere piedāvāja, bet ko mēs zaudējam? Neko nezaudējam!

S.: Tieši tā, neko nezaudējam! Mēs varam iegūt kvalitatīvu video, ko varam izmantot. Cilvēki paklausīsies, nāks uz koncertiem, pēc tā es sarunāju nelielu tūri. Startēsim Rīgā Studentu klubā, ir jau sarunāts. Datumu neatceros. Un Kauņā un Viļņā. Studentu klubā spēlēsim kopā ar grupu „Gaujarts”.

D.: Šitie ir labi, jā. Šitie man patīk!

S.: Lietuvā vieni paši. Varbūt Viļņā vēl ar vienu grupu.

D.: Tagad Sergejs aizbrauks, bet mēs 23. janvārī spēlēsim „Rock’n’Riga” „Fontaine” atbalstam kādā trio vai kvartetā, kaut kā izdomāsim. Un varbūt februārī būs koncerts.

Kā jūs vispār Latvijas mūzikas skatuvi vērtētu - jaunās grupas, to kvalitāti?

D.: Latviešu lokā ir daudz kas interesants, ko es nevaru teikt par krieviem. Varbūt mēs nedzirdam visu, bet latviešiem ir daudz labas mūzikas.

S.: Un tas ir tāpēc, ka mēs esam vienīgā krievu grupa, kura spēj tagad kaut ko parādīt šeit Latvijā. Vajag „spēlēt” uz to.

D.: Un auditorija sastāda gan krievi, gan latvieši.

S.: Jo visi saprot to valodu. Es domāju, ka nevar tā vienlaicīgi atteikties – mums nevajag šo valodu. Vajag visas valodas, kurās varam runāt. Mums tomēr ir daudz kas kopīgs – gan kultūrā, gan nākotnē, gan pagātnē. Es domāju, ka tas darbosies, jo puse no grupas mums ir latvieši.

Sastrādāties nav problēmu?

S.: Nē, nav.

D.: Не каких национальных вопросов***...

S.: Tas mūs neinteresēja un neinteresēs, ir sāpīgi par to vispār runāt. Kāpēc mēs nevaram vienkārši dzīvot, ja jau mēs esam Eiropā, un Eiropā visas nacionalitātes un tautas ir vienlīdzīgas. Bet kaut kā pazemot vienam otru - pagātnē tas ir bijis stulbi, tāpat nākotnē un tagad. Par to vispār nevajag runāt. Tikai par mīlestību ir jārunā! (smejas)


* Gaismjūtīgi materiāli
** paspīdēt
*** Nekādu nacionālo jautājumu

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV